Zarnu stenoze

Zarnu stenoze ir zarnu lūmena aizaugšana ar audzēja masu, kad fēču pārvietošanās pa zarnu ir bloķēta. Zarnu audzēja gadījumā tas notiek lēnām un cilvēka pašsajūta pasliktinās vairāku nedēļu, pat mēnešu laikā. Šādos gadījumos pirms operatīvas terapijas atsevišķos gadījumos zarnā tiek ievadīts stents (caurulīte) kolonoskopijas laikā, lai atjaunotu fēču pārvietošanos pa zarnu traktu. Stents nodrošina atvērtu zarnu lūmenu, lai tikmēr pacientu var izmeklēt un sagatavot operācijai.

Gadījumos, kad nav iespējams ievietot stentu vai zarna ir perforējusi (caurums zarnu sieniņā, kas ļauj fēcēm nokļūt vēdera dobumā), tad operāciju jāveic nekavējoties. Operācijas laikā tiek veikta kolektomija un izveidota stoma (zarnas gals tiek piešūts pie vēdera priekšējās sienas un fēces izdalās caur vēdera priekšējos sienu speciālā stomas maisiņā). Stomu, kad resnā zarna tiek izvadīta caur vēdera priekšējo sienu, sauc par kolostomu. Kolostomu pēc ārstēšanās beigām ir iespējams slēgt un zarnu galus savienot, un atjaunot fēču pārvietošanos pa zarnu traktu. Gadījumos, kad tievā zarna tiek izvadīta caur vēdera priekšējo sienu, to dēvē par ileostomu. Arī šajā gadījumā ileostomas galā ir stomas maisiņš, kurā krājas fēces.

Pēc ārstēšanās beigām, kad pacienta vispārējais stāvoklis uzlabojas, ir nepieciešama vēl vien operācija, lai stomu slēgtu jeb savienotu vienu zarnas galu ar otru un atjaunotu fēču pārvietošanos pa zarnu traktu. Stomas slēgšana var notikt 2 līdz 6 mēnešus pēc pirmās operācijas vai pat vēlāk, ja ir nozīmēta ķīmijterapija. Gadījumos, kad audzēju nav iespējams izoperēt, kolostoma vai ileostoma netiek slēgta un ir patstāvīga.

Operācijas izplatīta zarnu vēža gadījumā

Atsevišķos gadījumos, kad zarnu vēzis ir izplatījos citos orgānos un izveidojis zarnu stenozi, var tikt veikta operācija. Audzējs netiek izgriezts, bet zarna virs audzēja bloķējošas vietas tiek nogriezta un izvadīta uz vēdera priekšējās sienas stomas veidā. Tas palīdz pacientam uzlabot vispārējo stāvokli, jo tiek atjaunota fēču izvade un var uzsākt ķīmijterapiju. Šādas operācijas var tikt veiktas arī gadījumos, kad audzējs vēl nav izplatījies uz citiem orgāniem, bet citu iemeslu dēļ, tas nav izoperējams.

Gadījumos, kad ir atrastas dažas metastāzes plaušās vai aknās, var tikt nozīmēta operācija, lai tās izgrieztu, ja vien zarnu vēzis pirms tam ir ticis izoperēts. Šādu taktiku pielieto gadījumos, kad ir iespējams izgriezt visas metastāzes. Tas palīdz pagarināt dzīves garumu un atsevišķos gadījumos pastāv iespēja pacientu izārstēt. Lemjot par audzēja metastāžu rezekciju (izoperēšanu) jāņem vērā metastāžu lielums, skaits un atrašanās vieta.

Operatīvas terapijas blakusparādības

Iespējamās operācijas komplikācijas ir atkarīgas no operācijas plašuma un pacienta vispārējā stāvokļa pirms operācijas. Operācijas laikā un neilgi pēc operācijas vēro tādas komplikācijas, kā asiņošanu, infekciju un trombu veidošanos kāju asinsvados.

Pēc operācijas ir raksturīgas sāpes operācijas rajonā, tādēļ tiek nozīmēti pretsāpju medikamenti. Uzreiz pēc operācijas būs nepieciešams laiks, kamēr zarnu darbība atjaunosies un paies dažas dienas līdz varēs atsākt ēst. Sekojiet ķirurga rekomendācijām par ēdiena un šķidruma uzņemšanu pēc operācijas periodā.

Dažreiz pēc zarnu operācijas var paiet vairākas dienas, kamēr zarnas atsāk darboties. Šo stāvokli sauc par ileusu. To var veicināt anestēzija vai operācija. Arī atsevišķi pretsāpju medikamenti var palēnināt zarnu darbību. Gadījumos, kad attīstās ileuss, ķirurgs rekomendēs neēst un pat atsevišķos gadījumos nedzert, īpaši, ja ir slikta dūša un vemšana. Var tikt nozīmēta papildus izmeklēšana, lai izslēgtu citus nopietnus ileusa iemeslus.

Retos gadījumos zarnu savienojuma vietā var veidoties sūce. Tas var izraisīt stipras sāpes vēdera dobumā, paaugstinātu temperatūru un vēdera priekšējās sienas sasprindzinājumu. Nelielas sūces gadījumā var būt traucēta vēdera izeja, samazināta apetīte un ilgstoša atkopšanās pēc operācijas. Sūce var radīt infekciju un var būt nepieciešama papildus operāciju. Iespējama arī vēdera priekšējās sienas brūces slikta dzīšana un atvēršanās, kas prasa papildus kopšanu.

Pēc operācijas ar laiku vēdera dobumā var veidoties rētaudi, kas salipina kopā orgānus un audus. To sauc par saaugumu slimību. Normāli zarnas vēdera dobumā brīvi pārvietojas. Saaugumu slimības gadījumos zarna var būt fiksēta un kad par to pārvietojas barības masa, tas var radīt sāpes vēdera dobumā. Atsevišķos gadījumos, lai risinātu zarnu necaurejamību, var tikt nozīmēta operācija, lai pārdalītu rētaudus.

Kolostoma vai ileostoma

Operācijas laikā var tikt izveidota pagaidu vai pastāvīga kolostoma vai ileostoma. Pielāgošanās dzīvei ar stomu var prasīt laiku un nepieciešamību pārkārtot atsevišķus dzīves aspektus. Pacienti ar stomu tiek apmācīti kā to kopt un kā mainīt stomas maisiņus. Apmācību parasti veic medmāsa, bet stomai nepieciešamos maisus un palīglīdzekļus izraksta ģimenes ārsts.

Taisnās zarnas vēža operatīva terapija

Operācija bieži ir galvenā terapijas metode taisnās zarnas vēža ārstēšanā. Staru terapija un ķīmijterapija bieži tiek nozīmēta pirms vai pēc operācijas. Operācijas apjoms ir atkarīgs no audzēja stadijas, atrašanās vietas un operācijas mērķa.

Pirms operācijas ir nepieciešams noskaidrot cik tuvu audzējs ir anālai atverei, lai izlemtu kāda veida operācija tiks veikta. Ja audzējs ir infiltrējis sfinkteri (gredzenveida muskuli, kas noslēdz taisno zarnu), tas var ietekmēt operācijas iznākumu.

Polipektomija un lokāla ekscīzija

Agrīnu taisnās zarnas audzēju gadījumos (0 stadija un atsevišķi I stadijas gadījumi), tos var izņemt kolonoskopijas laikā. Kolonoskopija ir procedūra, kuras laikā caur anālo atveri zarnā ievada elastīgu zondi ar video kameru. Kolonoskopijas laikā var veikt:

• Polipektomiju, kad audzējs tiek noņemts kopā ar polipu (audzējs ir izveidojies no polipa). Polipu noņem ar speciālu cilpu video kontrolē līdz ar polipa pamatni;
• Lokāla ekscīzija ir invazīvāka metode, ko var veikt kolonoskopijas laikā. Ar speciāliem instrumentiem tiek izgriezti mazi audzēji, kas atrodas zarnas virspusējos slāņos ar nelielu atkāpi veselajos audos. [1]

Ja audzējs tiek izņemts kolonoskopijas laikā, tad nav nepieciešama operācija ar vēdera dobuma atvēršanu. Mērķis ir izņemt visu audzēju. Ja ir zināms, ka audzēju pilnībā nav izdevies izgriezt kolonoskopijas laikā, tad ir nepieciešama operācija.

Transanāla ekscīzija

Šo operācijas veidu izmanto I stadijas taisnās zarnas audzēja gadījumā, kad audzējs neatrodas tuvu anālai atverei. Instrumenti taisnajā zarnā tiek ievadīti caur anālo atveri. Vēdera dobuma priekšējā sienā netiek izdarīti griezieni. Šo procedūru parasti veic lokālā anestēzijā, kad pacients ir nomodā.

Ķirurgs izgriež taisnās zarnas sieniņas gabalu ar atkāpi veselajos audos un radušos defektu aizšuj.

Limfmezgli netiek izņemti. Pacientiem tiek nozīmēta staru terapiju ar vai bez ķīmijterapijas, ja audzējs ir ieaudzis dziļi zarnas sieniņā, nav pilnībā izņemts vai ir aizdomas, ka tas varētu būt izplatījies uz limfmezgliem. Dažreiz staru terapijas vietā tiek nolemts veikt sekojošu plašāku operāciju.

Transanāla endoskopiska mikroķirurģija (TEM)

Šo procedūru veic I stadijas audzējiem, kuri atrodas augstāk taisnajā zarnā un ar transanālu ekscīziju nav aizsniedzami. Speciāls palielināmais stikls tiek ievietots zarnā, kas ļauj ķirurgam veikt precīzāku audzēja izgriešanu. Šai procedūrai ir nepieciešami speciāli instrumenti un apmācīti ķirurgi.

Taisnās zarnas priekšējā rezekcija

Atsevišķi I stadijas taisnās zarnas audzēji un lielākā daļa II un III stadijas audzēji, kuri atrodas taisnās zarnas sākuma daļā (tuvu savienojuma vietai ar S-veida zarnu), tiek operēti izmantojot taisnās zarnas priekšējo rezekciju. Operācijas laikā taisnās zarnas daļa kopā ar audzēju tiek izņemta. Atlikušās veselās zarnu daļas tiek savienotas. Atsevišķos gadījumos tiek izveidota stoma un zarnu savienošana notiek pēc vairākiem mēnešiem, veicot vēl vienu operāciju.

Taisnās zarnas priekšējo rezekciju veic vispārējā anestēzijā (pacients ir miegā un neko nejūt). Ķirurgs veic nelielus griezienus vēdera priekšējā sienā un operācijas laikā izņem zarnu ar audzēju, apkārt esošos audus un limfmezglus.

Ja plānota staru un ķīmijterapija pirms operācijas, bieži vien pirms terapijas tiek izveidota ileostoma (tievā zarna tiek izvadīta uz vēdera priekšējo sienu). Tas dod iespēju taisnajai zarnai sadzīt pēc staru terapijas. Lielākoties pēc pāris nedēļām vai mēnešiem ileostoma tiek slēgta un fēču pārvietošanās pa zarnu tiek atjaunota.

Pacienti pēc taisnās zarnas priekšējās rezekcijas vairākas dienas pavada slimnīcā. Uzturēšanās laiks slimnīcā ir atkarīgs no operācijas apjoma un pacienta vispārējā stāvokļa. Atkopšanās process mājās var aizņemt 3 līdz 6 nedēļas.

Proktektomija ar kolo-anālo anastamozi

Atsevišķiem I stadijas un lielākajai daļai II un III stadijas taisnās zarnas audzējiem, kas atrodas taisnās zarnas vidusdaļā vai apakšējā trešdaļā, ir nepieciešama visas taisnās zarnas izņemšana. To sauc par totālu mezorektālu ekscīziju (TME), ko veic kopā ar blakus esošajiem limfmezgliem. Resnā zarna tiek savienota ar anālo atveri (kolo-anāla anastamoze), līdz ar to fēces tiks izvadītas caur anālo atveri kā pierasts.

Operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā un pacients pavada vairākas dienas slimnīcā pēc operācijas. Atkopšanās process mājās var aizņemt 3 līdz 6 nedēļas.

Abdominoperineāla rezekcija (APR)

Šis operācijas veids var tikt izmantots pacientiem ar I-III stadijas taisnās zarnas vēzi, ja audzējs atrodas tuvu anālās atveres sfinkterim vai to cauraug.

Tiek izdarīti vairāki griezieni vēdera priekšējā sienā un ap anālo atveri, kas ļauj izgriezt taisno zarnu kopā ar anālās atveres sfinkteri, blakus esošajiem audiem un limfmezgliem. Tā kā tiek izgriezta anālā atvere, tiek izveidota pastāvīga kolostoma.

Operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā un pacients pavada vairākas dienas slimnīcā pēc operācijas. Atkopšanās process mājās var aizņemt 3 līdz 6 nedēļas.

Iegurņa ekszenterācija

Iegurņa ekszenterāciju veic gadījumos, kad audzējs ieaug blakus esošajos orgānos. Ļoti plaša operācija, kuras laikā tiek izgriezti arī tie orgāni, kuros audzējs ir ieaudzis, kā, piemēram, urīnpūslis, prostata (vīriešiem) vai dzemde (sievietēm).

Iegurņa ekszenterācijas laikā tiek izveidota kolostoma. Ja tiek izgriezts urīnpūslis, tad tiek izveidota arī urostoma (urīna izvadīšana caur vēdera priekšējo sienu). Atveseļošanās pēc šādas operācijas var prasīt vairākus mēnešus.

Operācijas metastātiska taisnās zarnas vēža gadījumā

Atsevišķos gadījumos, kad taisnās zarnas vēzis ir izplatījies citos orgānos un izveidojis zarnu stenozi, var tikt veikta operācija. Audzējs netiek izgriezts, bet resnā zarna virs audzēja bloķējošas vietas tiek nogriezta un izvadīta uz vēdera priekšējo sienu stomas veidā. Tas palīdz pacientam uzlabot vispārējo stāvokli, jo tiek atjaunota fēču izvade, un uzsākt ķīmijterapiju.

Gadījumos, kad ir atrastas dažas metastāzes plaušās vai aknās, var tikt nozīmēta operācija, lai tās izgrieztu, ja vien taisnās zarnas vēzis pirms tam ir izoperēts. Šādu taktiku pielieto gadījumos, kad ir iespējams izgriezt visas metastāzes. Tas palīdz pagarināt dzīves garumu un atsevišķos gadījumos pastāv iespēja pacientu izārstēt. Lemjot par audzēja metastāžu rezekciju (izoperēšanu) jāņem vērā metastāžu lielums, skaits un atrašanās vieta.

Operatīvas terapijas blakusparādības

Iespējamās operācijas komplikācijas ir atkarīgas no operācijas plašuma un pacienta vispārējā stāvokļa pirms operācijas. Operācijas laikā un neilgi pēc operācijas vēro tādas komplikācijas kā asiņošanu, infekcijas un trombu veidošanos kāju asinsvados.

Pēc operācijas ir raksturīgas sāpes operācijas rajonā, tādēļ tiek nozīmēti pretsāpju medikamenti. Uzreiz pēc operācijas būs nepieciešams laiks, kamēr zarnu darbība atjaunosies un paies dažas dienas līdz varēs atsākt ēst. Sekojiet ķirurga rekomendācijām par ēdiena un šķidruma uzņemšanu pēc operācijas periodā.

Dažreiz pēc taisnās zarnas operācijas var paiet vairākas dienas, kamēr zarnas atsāk darboties. Šo stāvokli sauc par ileusu. To var veicināt anestēzija vai operācija. Arī atsevišķi pretsāpju medikamenti var palēnināt zarnu darbību. Gadījumos, kad attīstās ileuss, ķirurgs rekomendēs neēst un pat atsevišķos gadījumos nedzert, īpaši, ja ir slikta dūša un vemšana. Var tikt nozīmēta papildus izmeklēšana, lai izslēgtu citus nopietnus ileusa iemeslus.

Retos gadījumos zarnu savienojuma vietā var veidoties sūce. Tas var izraisīt stipras sāpes vēdera dobumā, paaugstinātu temperatūru un vēdera priekšējās sienas sasprindzinājumu. Nelielas sūces gadījumā var būt traucēta vēdera izeja, samazināta apetīte un ilgstoša atkopšanās pēc operācijas. Sūce var radīt infekciju, kas var rezultēties ar papildus operāciju. Iespējama arī vēdera priekšējās sienas brūces slikta dzīšana un atvēršanās, kas prasa papildus kopšanu.

Pēc operācijas ar laiku vēdera dobumā var veidoties rētaudi, kas salipina kopā orgānus un audus. To sauc par saaugumu slimību. Normāli zarnas vēdera dobumā brīvi pārvietojas. Saaugumu slimības gadījumos zarna var būt fiksēta un kad par to pārvietojas barības masas, tas var radīt sāpes vēdera dobumā. Atsevišķos gadījumos, lai risinātu zarnu necaurejamību, var tikt nozīmēta operācija, lai pārdalītu rētaudus.

Seksuālās funkcijas traucējumi un neauglība

Taisnās zarnas operācijas var izraisīt seksuālas funkcijas traucējumus, kas var ietekmēt dzīves kvalitāti. Pārrunājiet ar savu ķirurgu kādas vizuālas un funkcionālas izmaiņas ir gaidāmas pēc operācijas. Pēc taisnās zarnas operācijas var būt:

• Vīriešiem pēc abdominoperianālas rezekcijas (APR) var rasties problēmas ar erekciju un var tikt ietekmēta spēja sasniegt orgasmu. Citos gadījumos var samazināties orgasma intensitāte. APR var izraisīt arī vīrieša neauglību. Runājiet ar ārstu par iespējām saglabāt savu ģenētisko materiālu pirms operācijas, ja vēlaties nākotnē bērnus;
• Sievietēm parasti taisnās zarnas operācijas neietekmē seksuālo funkciju. Vēdera dobuma operācijas, kas izraisa saaugumu veidošanos, var izraisīt sāpes un diskomfortu dzimumakta laikā. Gadījumos, kad operācijas laikā tiek izņemta dzemde, nākotnē vairs nav iespējama grūtniecība.

Kolostoma var ietekmēt patiku pret savu ķermeni un seksuālo dzīvi. Neskatoties uz pielāgošanās procesu, pacientiem ar kolostomu ir iespējama pilnvērtīga seksuālā dzīve.

Zarnu vēža ablācijas un embolizācijas iespējas

Gadījumos, kad zarnu vēzis ir izplatījies citos orgānos kā plaušās vai aknās, audzēja metastāzes ir iespējams izņemt ķirurģiski vai arī likvidēt ar ablācijas vai embolizācijas palīdzību.

Ablāciju vai embolizāciju izmanto, ja zarnu vēzis ir izoperēts un ir atsevišķas plaušu vai aknu metastāzes, kuras visas var tikt iznīcinātas.

Ablāciju un embolizāciju izmanto arī gadījumos, kad audzējs ir atgriezies pēc operācijas un pacientiem operācija nevar tikt veikta vispārējā stāvokļa dēļ vai metastāžu atrašanās vietas dēļ. Šīs metodes palīdz pacientam pagarināt dzīves garumu un arī samazināt simptomus, ko izraisa audzēja metastāzes, piemēram, sāpes.

Lielākoties veicot šīs procedūras, pacientam nav nepieciešams palikt pa nakti slimnīcā.

Ablācija

Ablācija tiek pielietota, lai iznīcinātu nelielas (līdz 4 cm) audzēja metastāzes. Pastāv dažādi ablācija veidi:

• Radiofrekvences ablācija (RFA) - biežākā no ablācijas metodēm un tiek izmantota, lai ārstētu aknu metastāzes. Tās laikā tiek izmantotas augstas enerģijas radio viļņi, kas nogalina audzēja šūnas. Ultrasonogrāfijas vai datortomogrāfijas kontrolē aknu metastāzē ievada adatu caur vēdera priekšējo sienu, caur kuru radio viļņi nonāk tieši audzēja metastāzē un to iznīcina;
• Mikroviļņu ablācija - tiek pielietota aknu metastāzēm. Līdzīgi kā RFA tiek izmantota ultrasonogrāfija vai datortomogrāfija, lai vizualizētu aknu metastāžu atrašanās vietu un tajās ievadītu adatu. Caur adatu metastāzēs nokļūst elektromagnētiskie mikroviļņi, kas izraisa augstu temperatūru un nogalina audzēja šūnas. Pielieto aknu metastāzēm līdz 6 cm;
• Etanola (alkohola) ablācija - dēvē arī par perkutānām etanola injekcijām, kad audzēja metastāzē ievada koncentrētu alkoholu līdzīgi kā pie citām ablācijas metodēm. Dažreiz nepieciešamas atkārtotas ievades;
• Krioablācija - izmantojot ultrasonogrāfiju, audzēja aknu metastāzē tiek izvadīta metāla zonde, caur kuru audzējā tiek pievadīta auksta gāze, lai nogalinātu audzēja šūnas. Metodi veic vispārējā anestēzijā (pacients miegā) un nepieciešams vairākas reizes atkārtot.

Ablācijas biežākās blakusparādības ir sāpes vēderā, aknu infekcija, drudzis, asiņošana vēdera dobumā un palielināti aknu funkcionālie testi.

Nopietnas komplikācijas pēc procedūras tiek novērotas reti.

Embolizācija

Embolizāciju izmanto, lai ārstētu aknu metastāzes. Embolizācijas laikā caur artēriju audzēja metastāzē ievada vielas, kas bloķē vai samazina asins plūsmu uz audzēja metastāzi.

Aknai asins pieplūst no 2 lieliem asinsvadiem. Lielākā aknas daļa asinis saņem no portālās vēnas, bet audzēja šūnas parasti tiek apasiņotas no aknu artērijas. Daļēji bloķējot aknu artēriju, kas apgādā ar asinīm audzēja šūnas, tiek nogalinātas audzēja šūnas, bet aknu normālās šūnas cieš maz, jo tās tiek apasiņotas no portālās vēnas.

Embolizāciju var izmantot pie aknu metastāzēm, kas ir lielākas par 5 cm, kurām lieluma dēļ nevar pielietot ablāciju. Embolizāciju var kombinēt arī kopā ar ablāciju. Tā kā embolizācija var nedaudz pasliktināt aknu funkciju, šo metode nevajadzētu pielietot pacientiem ar tādām aknu slimībām kā ciroze vai hepatīts.

Pastāv 3 galvenie embolizācijas veidi, lai ārstētu zarnu vēža aknu metastāzes:

• arteriāla embolizācija - arī tiek dēvēta par trans-arteriālu embolizāciju jeb TAE. Procedūras laikā cirkšņa artērijā tiek izdarīts neliels grieziens un ievietots katetrs (neliela, kustīga caurulīte). Caur katetru asinīs tiek ievadīta speciāla krāsviela un veikti rentgenuzņēmumi, lai atrastu aknu artēriju. Aknu artērijā tiek ievadītas vielas, kas to nobloķē un samazina asins apgādi audzēja šūnām;
• ķīmijembolizācija - arī tiek dēvēta par trans-arteriālu ķīmijembolizāciju (TAĶE). Tā kombinē arteriālu embolizāciju ar ķīmijterapiju. TAĶE laikā aknu artērijā tiek ievadīts ķīmijterapijas medikaments. TAĶE var tikt atkārtota 4 līdz 6 nedēļu laikā;
• radioembolizācija - kombinē embolizāciju ar staru terapiju. Aknu artērijā tiek ievadītas radioaktīvas yttrium-90 lodītes, kas nokļūstot tuvu audzējam, to apstaro un iznīcina.

Embolizācijas blakusparādības sāpes vēderā, drudzis, slikta dūša, žultspūšļa iekaisums, trombu veidošanās aknu asinsvados un palielināti aknu funkcionālie testi.

Tā, kā tiek bojāti arī veselie aknu audi, aknu funkcionālo testu pasliktināšanās ir bieži vērojama parādībā pēc embolizācijas. Nopietnas komplikācijas pēc embolizācijas novēro reti.

Staru terapija

Staru terapijā izmanto augstas enerģijas starus (kā rentgenstarus) vai radioaktīvas daļiņas, lai iznīcinātu audzēja šūnas. Biežāk staru terapiju izmanto, lai ārstētu taisnās zarnas vēzi nevis resnās zarnas vēzi. Staru terapija var tikt kombinēta ar ķīmijterapiju, lai panāktu labāku efektu. Šo metožu apvienojumu dēvē par staru-ķīmijterapiju. [1]

Staru terapija resnās zarnas vēzim

Resnās zarnas vēzim staru terapiju pielieto tikai atsevišķos gadījumos:

• pirms operācijas, ja audzējs ir fiksēts un saaudzis ar blakus esošajiem orgāniem, lai samazinātu audzēja apjomu;
• pēc operācijas, ja audzējs ieaudzis blakus esošajos orgānos un nav pārliecības, ka viss audzējs ir pilnībā izoperēts;
• operācijas laikā - to dēvē par intraoperatīvu staru terapiju;
• kombinācijā ar ķīmijterapiju, ja pacientam nav iespējama operācija blakussaslimšanu vai vispārējā stāvokļa dēļ un audzējs atrodas zarnu nekustīgajās daļās;
• lai mazinātu tādus simptomus, kā zarnu stenozi (audzējs bloķē fēču pārvietošanos pa zarnu traktu), asiņošanu vai sāpes;
• lai ārstētu kaulu, plaušu vai galvas smadzeņu metastāzes.

Staru terapija taisnās zarnas vēzim

Taisnās zarnas vēzim staru terapija tiek izmantota daudz biežāk nekā resnās zarnas vēzim:

• pirms vai pēc operācijas, bieži kombinācijā ar ķīmijterapiju;
• operācijas laikā - to dēvē par intraoperatīvu staru terapiju;
• kombinācijā ar ķīmijterapiju, ja pacientam nav iespējama operācija blakus saslimšanu vai vispārējā stāvokļa dēļ, lai mazinātu audzēja radītos simptomus kā stenozi, asiņošanu, sāpes;
• atkārtoti, ja vēro audzēja recidīvu mazajā iegurnī;
• lai ārstētu kaulu, plaušu vai galvas smadzeņu metastāzes.

Staru terapijas veidi

Zarnu vēža ārstēšanā var tikt pielietoti dažādi staru terapijas veidi:

• ārējā distances staru terapija - šo staru terapijas veidu izmanto visbiežāk. Staru terapija tiek raidīta no ierīces, kas atrodas nelielā attālumā no pacienta. Tas ir līdzīgi kā rentgena uzņemšana, tikai saņemot lielāku radiācijas devu. Cik ilgi un cik bieži tiks nozīmēta staru terapija, ir atkarīgs no staru terapijas iemesla. Staru terapija var aizņemt dažas dienas līdz vairākas nedēļas. Mūsdienās ir pieejamas jaunas saudzīgākas ārējās distances staru terapijas metodes, tādas kā trīs dimensionāla konformāla staru terapija (3D-CRT), intensitātes modulēta staru terapija (IMRT) un stereotaktiska staru terapija (SBRT). Ar šīm metodēm var tikt ārstētas plaušu, aknu metastāzes, tādejādi samazinot staru terapijas kaitīgo efektu uz veselajiem audiem. Parasti šīs metodes izmanto mazām audzēja metastāzēm, kad operācija nav iespējama;
• iekšējā staru terapija jeb brahiterapija - brahiterapija var tikt pielietota atsevišķu taisnās zarnas audzēju gadījumā. Brahiterapijas laikā audzējā vai blakus tam tiek ievietotas radioaktīvas lodītes, kas izstaro starus uz ļaundabīgo veidojumu;
• endokavitāra staru terapija ir brahiterapijas paveids, kad zarnā tiek ievietota balonam līdzīga ierīce, kas izdala augstas intensitātes staru terapiju uz dažām minūtēm. Parasti šo procedūru atkārto 4 reizes ar 2 nedēļu starplaiku. Šo metodi pielieto maziem audzējiem vai audzēju recidīvu gadījumā, kombinējot to ar ārējās distances staru terapiju;
• radioembolizācija - radioaktīvas lodītes tiek pievadītas embolizācijas laikā. Sīkāk skatīt sadaļā pie embolizācijas.

Staru terapijas biežākās blakusparādības ir staru dermatīts (ādas iekaisums vietā, kas izpaužas kā ādas apsārtums vai čūlas), kavēta dzīšana, slikta dūša, zarnu kairinājums (caureja, sāpes vēdera izejas laikā vai asins piejaukums fēcēs), nekontrolēta vēdera izeja, urīnpūšļa kairinājums (bieža urinācija, sāpīga vai dedzinoša urinācija, asins piejaukums urīnā), nogurums, seksuālās funkcijas problēmas (erekcijas problēmas vīriešiem un maksts karinājums sievietēm), rētaudu veidošanās apstarojamā rajonā.

Lielākā daļā blakus parādības ar laiku izzudīs, bet atsevišķas blaknes var palikt uz mūžu.

Medikamentoza ārstēšana

Ķīmijterapija

Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu. [2]

Ķīmijterapija var tikt izmantota dažādos zarnu vēža ārstēšanas posmos:

• adjuvanta ķīmijterapija -  tiek pielietota pēc operācijas. Adjuvantas ķīmijterapijas mērķis ir nogalināt audzēja šūnas, kas varētu būt palikušas vēdera dobumā pēc operācijas un arī audzēja šūnas, kas varētu cirkulēt asinīs un nokļūt citos orgānos, bet ko vēl nav iespējams redzēt izmeklējumos mazo izmēru dēļ. Adjuvanta ķīmijterapija palīdz samazināt audzēja recidīva risku;
• neoadjuvanta ķīmijterapija - tiek pielietota pirms operācijas (dažreiz kopā ar staru terapiju), lai samazinātu audzēja izmēru un to varētu vieglāk izoperēt. Neoadjuvantu ķīmijterapiju bieži pielieto pie taisnās zarnas audzējiem;
• paliatīva ķīmijterapija - tiek pielietota pacientiem ar izplatītu zarnu vēzi, kas ir izplatījies uz citiem orgāniem, kā piemēram, uz aknām, plaušām. Paliatīva ķīmijterapija pagarina pacienta dzīves garumu un uzlabo dzīves kvalitāti, mazinot audzēja izraisītos simptomus.

Ķīmijterapija tiek nozīmēta kursu veidā, ar 2 vai 3 nedēļu intervāliem. Adjuvanta un neoadjuvanta ķīmijterapija visbiežāk tiek nozīmēta 3 līdz 6 mēnešus. Ķīmijterapijas ilgums izplatīta zarnu vēža gadījumā var atšķirties un ir atkarīgs no audzēja veida, pacienta vispārējā stāvokļa un blakusparādībām.

Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas. [3]

Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju. 

Mērķterapija

Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija tēmē uz tām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto (arī precīzo) medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam. [2]

Dažādu šūnai nozīmīgu pamatprocesu norisē – augšana, dalīšanās, bojāeja - ir nozīme šūnās esošām molekulām. To bojājuma (mutācijas) gadījumā audzēja šūnas iegūst spēju nekontrolēti augt un dalīties.

Mērķterapijas biežākās blakusparādības ir caureja, aknu darbības traucējumi, ādas bojājumi, nagu pārmaiņas, plaukstu un pēdu pietūkums un apsārtums, asinsreces traucējumi, autoimūnas reakcijas un citas. 

Imūnterapija

Imūnterapija ir organisma paša imūnsistēmas atmodināšana, stimulēšana vai stiprināšana ar dažādiem (dabīgiem vai mākslīgi radītiem) bioloģiskiem līdzekļiem. To mērķis ir palēnināt vai apturēt audzēja tālāku augšanu un metastazēšanos, kā arī atjaunot imūnsistēmas dabīgās funkcijas, lai tā labāk spētu atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcinātu. Nosacīti pie imūnterapijas metodēm pieskaita terapiju ar konkrētām monoklonālām antivielām un imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem, nespecifiskās imūnterapijas metodes, onkolītisko viroterapiju, terapiju ar T šūnām (dendrītiskām šūnām), citokīniem un citiem veidiem. [2]

Imūnterapijas biežākās blakusparādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, samazināta apetīte, locītavu sāpes, nieze, ar infūziju saistītas alerģiskas reakcijas (piemēram, drudzis, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana) un autoimūnas reakcijas. [4]

Sīkāk par imūnterapijas blaknēm variet lasīt rokasgrāmatā Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem.

Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!

Simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe

Pacientiem, kuru vispārējais stāvoklis ir smags vai ir nozīmīgas blakussaslimšanas, specifiska terapija var nebūt iespējama. Šiem pacientiem tiks nozīmēta simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe, kuras mērķis ir uzlabot pacienta pašsajūtu, mazināt simptomus. Simptomātisku terapiju un paliatīvo aprūpi nodrošina ģimenes ārsts un paliatīvās aprūpes speciālists. Šāda taktika var tikt nozīmēta uzreiz pēc audzēja atklāšanas vai pēc saņemtas pretaudzēja terapijas, kad visas ārstēšanās iespējas ir izsmeltas vai pasliktinājies pacienta vispārējais stāvoklis.

[1] Slimību profilakses un kontroles centrs, Latvijā biežāk sastopamo audzēju primārā un metastāžu terapija, Kolorektālais vēzis Algoritmi, https://www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/content/Profesionaliem/Kliniskie%20algoritmi%20un%20pacientu%20celi/Onkologija/Kliniskie%20algoritmi/11_algoritmi_zarnas_terapija.pdf 

[2] Ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodes, https://www.talakizglitiba.lv/sites/default/files/2020-01/153_Audz%C4%93ju%20terapijas%20metodes.pdf

[3] Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju, https://onkomed.lv/wp-content/uploads/2020/09/Kimijterapijas-gramata_LV.pdf

[4] Kādas ir imūnterapijas blaknes? https://www.esmo.org/content/download/391766/7626038/1/LV-Imunterapijas-Blaknes-Noradijumi-Pacientiem.pdf