Diagnostika

  1. Simptomi 
  2. Izmeklēšanas metodes

Simptomi

Plaušu vēža savlaicīgu diagnostiku apgrūtina fakts, ka nav ne specifisku sūdzību, ne pazīmju, kamēr audzējs nav sasniedzis pietiekoši lielu izmēru vai kamēr vēža šūnas nav izplatījušas uz limfmezgliem vai citiem orgāniem. Tāpēc diagnozes noteikšanai ir svarīgi novērtēt visu pieejamo informāciju – slimības vēsturi, smēķēšanas vai citu kaitīgo faktoru iedarbību, simptomus un ģimenes anamnēzi.

Lai noskaidrotu simptomu iemeslus, jānovērtē:

  • medicīniskā anamnēze jeb vēsture – kādas slimības ir pārciestas un/vai turpinās joprojām (piemēram, hroniska obstruktīva plaušu slimība un/vai plaušu fibroze);
  • smēķēšanas statuss – cik sen smēķē, cik daudz cigarešu dienā u.tml.; 
  • nelabvēlīgi apkārtējās vides apstākļi (piemēram, lauksaimniecības piesārņojums) un kaitīgu vielu klātbūtne (piemēram, saskarsme ar azbestu, degvielas tvaikiem/sadegšanas produktiem, ogļu putekļiem);
  • nelabvēlīga iedzimtība (onkoloģiskas slimības ģimenē).

Nevar nosaukt kādu vienu īpašu pazīmju vai simptomu grupu, kas liecinātu par plaušu vēzi, tomēr biežākos plaušu vēža simptomus nosacīti var iedalīt četrās, lielās kategorijās:

  • audzēja lokālas augšanas un izplatīšanās izraisītie traucējumi;
  • attālas metastāzes - ja plaušu vēža šūnas izplatās ārpus plaušām, citos orgānos;
  • nespecifiski, vispārīgi simptomi;
  • paraneoplastiskie sindromi.

Biežākie simptomi, ko var radīt audzējs plaušās:

  • no jauna parādījies, nepārejošs klepus – sauss vai produktīvs;
  • klepus ar asins piejaukumu - audzēja masa var būt bagāti apasiņota un pie nelielas mehāniskas iedarbības var asiņot;
  • sēkšana un elpas trūkums, ja audzējs slēdz elpceļus;
  • paaugstināta ķermeņa temperatūra, ja plaušu audzējs nosprosto plaušas daļu un attīstās infekcija – pneimonija;
  • ar laiku pieaugošas sāpes krūškurvī vai plecos.

Ja plaušu vēzis izplatās limfmezglos, var parādīties kāda no šīm pazīmēm:

  • palielināti, taustāmi limfmezgli virs/zem atslēgas kaula;
  • balss piesmakums vai apgrūtināta rīšana, ja limfmezgli spiež uz attiecīgām struktūrām;
  • sāpes krūškurvī, videnē;
  • augšējās dobās vēnas saspiedums ar sejas un kakla pietvīkumu, apgrūtinātu elpošanu dēļ asins atteces traucējumiem uz sirds labo daļu.

Ja plaušu vēža šūnas izplatās ārpus plaušām, citos orgānos, tad var tikt novēroti šādi simptomi:

  • šķidruma uzkrāšanās starp pleiras lapiņām, plaušas saspiešana, pakāpeniski var pieaugt elpas trūkums;
  • galvassāpes, gaitas nestabilitāte, ķermeņa vienas puses vai ekstremitātes vājums, runas traucējumi, simptomi līdzīgi kā pie insulta, sakarā ar vēža šūnu izplatīšanos uz galvas smadzenēm vai smadzeņu apvalkiem;
  • kaulu sāpes, sakarā ar vēža šūnu izplatīšanos kaulos. Audzēja izplatība kaulos var izraisīt kaulu trauslumu un, dažkārt, lūzumu. Rezultātā var tikt saspiestas nervu saknītes, var parādīties sāpīgums vai tirpšana vietā, ko attiecīgais nervs inervē. 

Gan SŠPV, gan NSŠPV gadījumā var būt nespecifiskas, sistēmiskas pazīmes un simptomi (tā saucamā karcinomatozā intoksikācija):

  • ēstgribas zudums;
  • ķermeņa masas zudums;
  • nespēks.

Jāatzīmē, ka samazinātu ēstgribu bieži nenovērtē pietiekami nopietni (pat 30% gadījumu) un pamana tikai pie izteikta ķermeņa masas zuduma. Vispārējie simptomi ļoti ietekmē pacienta pašsajūtu un dzīves kvalitāti. Jebkuru simptomu gadījumā, kas parādījušies un nepāriet 2 nedēļu laikā, ir jāvēršas pie ārsta, lai veiktu papildus izmeklējumus.

Plaušu vēža šūnas, dažkārt, var izdalīt vielas, kas ir līdzīgas hormoniem vai veicināt antivielu sintēzi organismā. Simptomu kopumu, ko rada šo vielu sintēze, sauc par paraneoplastiskiem sindromiem:

  • ja audzējs izdala hormonu, kas ir līdzīgs hipofīzes izdalītajam hormonam, var attīstīties Kušinga sindroms – svara pieaugums, arteriālā hipertensija, paaugstināts glikozes līmenis asinīs, elektrolītu disbalanss, mēnessveida seja;
  • neiroloģiski sindromi – dažādu neiroloģisku simptomu kompleksi, kas saistīti ar sīkšūnu plaušu vēža (SŠPV) izraisītu antivielu sintēzi pret noteiktām nervu sistēmas struktūrām. Var izpausties ar jutības izmaiņām uz ādas, redzes traucējumiem, smadzenīšu funkcijas traucējumiem, ar gaitas traucējumiem;
  • asins sastāva izmaiņas – paaugstināts leikocītu skaits, pazemināts hemoglobīna līmenis kā hroniska iekaisuma sekas, migrējošs virspusējo vēnu iekaisums ar trombozēm.

Plaušu vēža gadījumā bieži vien var novērot audzēja metastazēšanos kaulaudos. Kaulu sāpes pacientiem ar vēzi parasti izraisa vēža šūnas, kas iekļuvušas kaulos – tās sauc par kaulu metastāzēm. Kaulu sāpes bieži vien ir pirmais kaulu metastāžu simptoms, kāpēc tiek veiktas pārbaudes, kas apstiprina šo diagnozi. Kaulu bojājumu ārstēšana ir vērsta uz sāpju mazināšanu, lūzumu riska mazināšanu, lūzumu ārstēšanu un papildu kaulu komplikāciju novēršanu vai aizkavēšanu.

Bieži sastopams kaulu sāpju cēlonis ir metastātisks vēzis. Vēža izplatīšanos no tā sākotnējās vietas uz citu vietu ķermenī sauc par metastāzēm. Kaulu metastāzes nav jauns vai cits vēzis – tas sastāv no vēža šūnām no sākotnējā vēža, piemēram, krūts, priekšdziedzera, plaušu, nieru vai vairogdziedzera vēža šūnas, kas izplatījušās kaulos.

Vēža šūnas var izplatīties jeb metastazēties visā organismā un limfātiskajā sistēmā. Kauli ir vieta ķermenī, kur vēzis metastazējas visbiežāk. Kaulos metastāzes parasti nokļūst ar asinsrites palīdzību. Vēža šūnas atdalās no sākotnējās vietas organismā un ceļo pa asinsvadiem, līdz nostiprinās pie asinsvada sienas mazā kapilāru tīklā kaulaudos. Vēzis var nonākt kaulos arī ar tiešu ieaugšanu no blakus esoša audzēja mezgla, lai gan tas notiek retāk nekā izplatīšanās ar asinsriti.

Sāpes kaulu vēža gadījumā rodas tāpēc, ka vēzis izjauc normālo šūnu darbības līdzsvaru kaulos, izraisot kaulaudu struktūras izmaiņas. Vesels kauls tiek nepārtraukti remodelēts jeb notiek kaulaudu sabrukšana un atjaunošanās. Vēža šūnas, kas izplatījušās kaulos, izjauc šo līdzsvaru starp osteoklastu (šūnu, kas sadala kaulus) un osteoblastu (šūnu, kas veido jaunu kaulu) darbību, izraisot pavājinātu vai pastiprinātu kaulu veidošanos. Šie traucējumi var tieši kairināt nervgaļus periostā (bieza membrāna, kas klāj kaulu, saukta arī par kaula plēvi), vai arī izraisīt kaulu trauslumu un lūzumu. Rezultātā var tikt saspiestas blakus esošas nervu saknītes un var parādīties sāpīgums vai tirpšana vietā, ko attiecīgais nervs inervē.

Kaulu metastāzes parasti tiek diagnosticētas, meklējot  sāpju iemeslu. Tiek veikti rentgenuzņēmumu/kompjūtertomogrāfijas izmeklējumi vai sarežģītāka procedūra, ko sauc par kaulu scintigrāfiju, lai noskaidrotu, vai sāpes izraisa ar vēzi saistīts kaulu bojājums. Kaulu scintigrāfijas laikā vēnā tiek ievadītas vāji radioaktīvas daļiņas. Tās cirkulē asinīs un nokļūst kaulos. Liela šo radioaktīvo daļiņu koncentrācija kādā skeleta rajonā kaulu scintigrāfijas attēlā var liecināt par vēža šūnu izraisītu osteoblastu aktivāciju.

Kaulu sāpes var būt grūti atšķiramas no parastām muguras sāpēm vai artrīta. Parasti kaulu metastāžu izraisītas sāpes ir diezgan pastāvīgas, arī naktī. Tās var pastiprināties dažādās pozās, piemēram, stāvot (ja vēža šūnas ir svaru nesošajā kaulā). Ja sāpes ilgst nedēļu vai divas un, šķiet, ka nemazinās un neatgādina citas pārciestas sāpes, noteikti jākonsultējas ar ārstu.

Kaulu metastāzes parasti ir skeleta centrālajā daļā, lai gan tās var būt jebkurā vietā kaulu sistēmā. Bieži kaulu metastāzes atrod mugurkaulā, iegurnī, augšstilbā, ribās, augšdelmā un galvaskausā. Šajās vietās atklāj vairāk, nekā 90% visu kaulu metastāžu.

Kaulu metastāžu izraisītu kaulu sāpju ārstēšanas mērķis ir mazināt sāpes, ārstēt lūzumus, mazināt lūzumu risku un novērst vai aizkavēt citu komplikāciju rašanos. Kaulu metastāžu ārstēšanas paņēmieni ir pretsāpju zāles, antirezobtīvie medikamenti, staru terapija un/vai ķirurģiska ārstēšana. [1]

Vēža izraisītas kaulu sāpes var ārstēt ar dažādām pretsāpju zālēm. Lai gan 90% vēža slimnieku sāpes izdodas mazināt, nekontrolējamas, ar vēzi saistītas sāpes joprojām ir problēma, īpaši pacientiem, kas nav paliatīvas aprūpes specialista uzraudzībā.

Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vēža sāpju mazināšanas ieteikumi norāda, ka pacientu sāpju stiprums, kas tiek vērtēts pēc 1-10 punktu skalas, nosaka, kādu pretsāpju zāļu veidu izvēlēties:

  • Vieglas vai vidēji stipras sāpes (1-3 punkti);
  • Vidēji stipras vai stipras sāpes (4-6 punkti);
  • Stipras sāpes (7-10 punkti).

Izmeklēšanas metodes

Attēldiagnostika

Rentgenogrāfija (RTG)

Vienkāršs un ātrs radioloģijas izmeklējums, bet ar šī izmeklējuma palīdzību var noteikt veidojumus, kas ir lielāki par 1 cm šķērsizmērā. Ja RTG izmeklējumā izmaiņas neatrod, bet pastāv aizdomas par plaušu vēzi, ir jāveic papildu izmeklējumi.

Kompjūtertomogrāfija (KT)

Tā ir attēldiagnostikas metode, kas saliek kopā vairākus rentgenuzņēmumus dažādās plaknēs un rezultātā tiek iegūts samērā precīzs, vairākās plaknēs apskatāms, iekšējo orgānu attēls. Ar šo metodi var noteikt izmaiņas jebkuros orgānos un dobumos. Izmeklējums ilgst 10–30 minūtes, tā laikā visbiežāk vēnā ievada speciālu jodu saturošu kontrastvielu, lai labāk vizualizētu asinsvadus un veidojumus izmeklējamā organisma daļā.

Magnētiskā rezonanse (MR vai MRI)

Izšķirtspēja izmeklējumam ir līdzīga KT. Izmeklējuma laikā pielieto vēnā ievadāmu kontrastvielu, bet tā nesatur jodu. MR pamatā ir nevis gamma starojums, bet magnētiskais lauks. Izmeklējums ir ilgāks nekā KT. MR nav izvēles metode plaušu vēža diagnostikā, bet noteiktās situācijās šai metodei ir priekšrocība, piemēram, alerģija pret jodu vai nepieciešamība izvērtēt noteiktus audus (galvas smadzenes, smadzeņu apvalkus, muguras smadzenes, kaulu/locītavu sistēmu, muskuļus).

Pozitronu emisijas tomogrāfija ar datortomogrāfiju (PET/CT)

Šis izmeklējums tiek veikts gandrīz visam ķermenim. Izmeklējuma laikā tiek apvienoti divi izmeklējumu veidi – zemo devu kompjūtertomogrāfija (CT) un pozitronu emisijas tomogrāfija (PET). CT ļauj noteikt audzēja anatomisku pozīciju, tā attiecību pret apkārtējiem orgāniem. PET norāda uz vielmaiņas aktivitāti audos. PET izmeklējuma laikā vēnā tiek ievadīta speciāla, glikozi saturoša, viela. Visātrāk un visvairāk šo vielu uzkrāj šūnas ar ļoti aktīviem vielmaiņas procesiem, un tādas ir ļaundabīgas šūnas. PET/CT izmanto, nosakot sākotnējo plaušu vēža izplatību, to var veikt arī ārstēšanas efekta izvērtējumam. PET/CT palīdz precīzāk izvēlēties ārstēšanas taktiku.

Papildu attēldiagnostikas metodes

Ja plaušu vēzis jau ir apstiprināts, ārsts var nozīmēt arī galvas CT vai MR, lai izslēgtu slimības izplatību galvas smadzenēs vai smadzeņu apvalkos. Kaulu scintigrāfiju var veikt, lai izvērtētu, vai slimība nav skārusi kaulus. Tie var būt arī citu ķermeņa daļu izmeklējumi. Papildu izmeklējumu nepieciešamību individuāli katram pacientam izvērtē ārstējošais ārsts, vadoties pēc klīniskās ainas un citu izmeklējumu rezultātiem.

Plaušu vēža parauga mikroskopisks izmeklējums

Noteikt veidojumu plaušās var ar attēldiagnostikas metodēm, taču apstiprināt plaušu vēža diagnozi var tikai ar izmeklējumu mikroskopā – citoloģiju (atsevišķu šūnu parauga līmenī) vai histoloģiju (lielāka audu parauga līmenī). Mikroskopisku izmeklējumu veic ārsts patologs.

Audu paraugu mikroskopiskai izmeklēšanai var iegūt, izmantojot dažādas metodes:

  • bronhoskopija - pacientam elpceļos ievada lokanu vai rigīdu zondi un ar tās palīdzību apskata elpceļus. Ja audzējs atrodas bronhā vai tuvu tam, no veidojuma paņem audu paraugu;
  • plaušu biopsija kompjūtertomogrāfijas kontrolē - metodi var izmantot, ja plaušu veidojums atrodas tuvu krūškurvja sienai. Kompjūtertomogrāfija parāda audzēja lokalizāciju, un caur krūškurvja sienu lokālā anestēzijā ar adatas palīdzību tiek paņemts audu paraugs;
  • biopsija endobronhiālās ultrasonogrāfijas (EBUS) kontrolē - metode pielietojama, ja ir aizdomas par plaušu vēža izplatību videnes limfmezglos. Elpceļos ievada speciālu zondi, ar ultrasonogrāfijas kameru sameklē patoloģiska izskata limfmezglus, no tiem ar adatu caur trahejas vai bronha sieniņu paņem audu paraugu. Līdzīgi limfmezglu paraugus var paņemt zondi ievadot caur barības vadu, jo barības vads no aizmugures cieši pieguļ trahejai;
  • mediastinoskopija un torakoskopija - operācija, kuras laikā caur nelieliem griezieniem ar speciāliem instrumentiem paņem audu paraugus no videnes limfmezgliem vai plaušu struktūrām. Šādu metodi var izvēlēties, ja ar citām metodēm audzēja paraugu iegūt neizdodas un ir aizdomas, ka plaušu vēzis ir izplatījies videnes limfmezglos, plaušu citās daļās vai pleirā. Operācija notiek vispārējā anestēzijā;
  • pleiras telpas punkcija un šķidruma aspirācija - gadījumos, kad plaušu vēzis ir izplatījies pa pleiras lapiņām, sirds somiņas (perikarda) lapiņām, kur uzkrājas vēža šūnu saražots šķidrums;
  • ja plaušu vēža šūnas ir izplatījušās attālos orgānos un limfmezglos ārpus plaušām, ārsts var izšķirties arī no tām vietām paņemt audu paraugus mikroskopiskai izmeklēšanai. Dažkārt tas var mainīt tālāko ārstēšanas taktiku.

Iegūtos audzēja paraugus pēc atbilstošas apstrādes izmeklē mikroskopā. Citoloģijas (atsevišķu šūnu parauga) materiālā var apstiprināt ļaundabīga audzēja klātbūtni un bieži arī noteikt paveidu – sīkšūnu vai nesīkšūnu vēzis. Histoloģijas (lielāka audu parauga) materiālā ārsts patologs veic padziļinātu izmeklēšanu, ar speciālām krāsvielām paraugu krāsojot. Rezultātā tiek noteikts ne vien plaušu vēža paveids, bet arī citas īpašības: ļaundabīguma pakāpe (agresivitāte), dažādas vēža šūnu izdalītas molekulas, receptori, nepieciešamības gadījumā audu paraugā nosaka vēža šūnu mutācijas. Šie rezultāti palīdz izvēlēties katram pacientam atbilstošāku terapijas taktiku.

 

[1] Slimību profilakses un kontroles centrs, Latvijā biežāk sastopamo audzēju primārā un metastāžu terapija, https://www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/content/Profesionaliem/Kliniskie%20algoritmi%20un%20pacientu%20celi/Onkologija/Kliniskie%20algoritmi/9_algoritmi_plausas_terapija.pdf