Plakanšūnu vēzis (karcinoma)
Ārstēšana
Šī informācija ir balstīta uz publicētajiem rakstiem dažādos medicīnas žurnālos. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs un šī nav informācija, uz kuras pamata varētu tikt apšaubīti Jūsu ārstējošā ārsta lēmumi. Jautājumu gadījumā vienmēr konsultējieties ar ārstu.
Ārstēšanas izvēle ādas plakanšūnu karcinomas gadījumā ir atkarīga no audzēja lieluma, atrašanās vietas, audzēja izskata, izplatīšanās riska un pacienta vispārējā stāvokļa.
Nelielus audzējus parasti ārstē ar lokālām terapijas metodēm. Liela apjoma vai strauji augošus audzējus ir grūtāk ārstēt un var būt nepieciešamas papildus ārstēšanas metodes.
Gadījumos, kad audzējs ir izplatījies uz citiem orgāniem, var tikt piemērota kombinēta ārstēšana, piemēram, staru terapija, imūnterapija un/vai ķīmijterapija.
Ķirurģiska ārstēšana
- Skarifikāciju un elektrodedzināšanu pielieto nelielām un virspusējām ādas plakanšūnu karcinomām. Izmanto reti.
- Ķirurģiska audzēja ekscīzija (izgriešana) ir ļoti efektīva un visbiežāk pielietotā ārstēšanas metode. Ekscīzijas laikā var būt nepieciešama 4-6 mm atkāpe veselajos audos, lai nodrošinātu audzēja izgriešanu. Sarežģītākos gadījumos, kā sejas rajonā lokalizēto vai plašu audzēju gadījumā, var būt nepieciešama ādas defekta nosegšana ar ādas lēveri (dzīvotspējīgi ādas, zemādas slāņa audi), kas ņemti no citas pacienta ķermeņa daļas. Sejas apvidū lokalizētām plakanšūnu karcinomām ir raksturīga subklīniska (izmeklēšanas laikā nekonstatēta) plašāka izplatība, nekā citur lokalizētiem audzējiem. Pēc standarta ķirurģiskas operācijas, ja audzēja izmēri ir nelieli, kosmētiskais efekts parasti ir labs. Lielu audzēju gadījumā papildus var būt nepieciešama ādas, zemādas audu transplantēšana no kādas cita ķermeņa daļas, kas, protams, ietekmē dzīšanu un kosmētisko rezultātu.
- Moha ķirurģija tiek izmantota, lai ārstētu ādas vēžus, kuriem ir lielāks risks atgriezties, piemēram, plaši izplatīti audzēji, audzēji, kuru robežas nav skaidri saprotamas, audzēji noteiktās vietās (piemēram, uz deguna, acs, auss, pieres, galvas ādas, pirkstiem un dzimumorgāniem) un tie, kuri ir atgriezušies pēc citām ārstēšanās metodēm. Šī metode ir sarežģītāka un ilgstošāka, nekā citas metodes. Šo metodi veic pieredzējuši ķirurgi, sākotnēji izgriežot audzēju ar nelielu veselo audu rajonu, kuru pārbauda zem mikroskopa. Ja tajā tiek atrastas audzēja šūnas, tad metodi atkārto. Tā turpina, līdz audos vairs neatrod audzēja šūnas. Šāda pieeja prasa ilgāku laiku, operācija var aizņemt vairākas stundas, toties lielāka iespēja izņemt audzēju un saglabāt veselos audus, tādējādi samazinot arī kosmētisko defektu.
Limfmezglu operācija
Ja ir aizdomas par palielinātiem limfmezgliem audzēja apvidū, ārsts Jums veiks šo limfmezglu biopsiju (skatīt sadaļu Diagnostika).
Nepieciešamības gadījumā Jums var tikt veikta limfmezglu izgriešana jeb limfadenektomija (saukta arī par limfmezglu disekciju). To veic gadījumos, kad limfmezglos ir atklātas ādas plakanšūnu karcinomas šūnas. Limfmezglu biopsijas paraugi tiek izmeklēti, lai precizētu audzēja izplatīšanās apjomu. Šāda operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā.
Limfedēma ir limfas plūsmas traucējumi rokās un kājās, kas izpaužas ar tūsku. Limfedēma var veidoties, ja operācijas laikā ir izņemti vairāki limfmezgli. Smagākos gadījumos šajos rajonos var attīstīties ādas infekcijas, tautā sauktas par ‘’rozi’’.
Ādas lēveri un rekonstrukcija
Gadījumos, kad audzējs skar lielu ādas rajonu, kur pēc tā izgriešanas to vairs nav iespējams sašūt, Jums var tikt izgriezts ādas gabals no cita rajona, ar kura palīdzību tiek novērsts defekts.
Lokālas terapijas metodes
Pastāv arī citas lokālas terapijas metodes bez ķirurģijas, ko var izmantot nelielu audzēju gadījumos, kas lokalizēti ādas virsējos slāņos:
Šīs metodes sauc par lokālām terapijas metodēm, jo ar tām ārstē konkrētu ādas rajonu, visbiežāk virspusējā ādas līmenī, bez invazīvas iesaistes. Arī staru terapija tiek uzskatīta par lokālu terapijas metodi.
Krioterapija
Krioterapija ir metode, kad tiek iznīcinātas ļaundabīgās šūnas ar šķidrā slāpekļa palīdzību. Pirms šīs procedūras ir vēlama veidojuma biopsija diagnozes apstiprināšanai.
Pēc krioterapijas audu defekts parasti dzīst ar nelielu apkārtējo audu iestiepumu un kosmētiskais efekts ir labs.
Plakanšūnu ādas vēža pacientiem šo metodi var pielietot agrīnu, neinvazīvu audzēju gadījumā, ja nav iespējama operācija. Metode netiek rekomendēta audzēju gadījumā, kas lokalizēti: deguna, ausu, plakstiņu, galvas matainajā daļā, kāju ādas rajonos.
Fotodinamiskā terapija
Fotodinamisko terapiju (FDT) izmanto, lai ārstētu aktīnisko keratozi. Ādas plakanšūnu vēža gadījumā šī metode netiek pielietota. Fotodinamiskā terapijā tiek izmantots medikaments un īpaša tipa gaisma (intensīva sarkanā vai zilā). Medikamenta loma ir padarīt izmainītās ādas šūnas jutīgas pret noteikta veida starojumu. Šos medikamentus mēdz dēvēt par fotosensitizējošiem aģentiem. Fotosensitizējošo vielu organismā ievada intravenozi (asinsritē) vai lokāli, apstrādājot ādas skarto rajonu. Medikaments tiek uzņemts ādas šūnās un gaismas starojuma ietekmē ķīmiski pārveidots, tādējādi izsaucot izmainīto šūnu bojāeju un saudzējot veselās šūnas.
Lokālā ķīmijterapija
Ķīmijterapija nogalina audzēja šūnas. Lokālās ķīmijterapija gadījumā preparāts tiek uzklāts tieši uz bojātās ādas virsmas, tādējādi nodrošinot ārstēšanu (parasti tie ir dažādi krēmi vai losjoni).
Lāzerķirurģija
Metodes pamatā ir iedarbība uz audzēja šūnām ar lāzera palīdzību. To dažreiz izmanto aktīniskās keratozes, in situ plakanšūnu karcinomas (Bouena slimības) gadījumā. Reti pielietota metode.
Ķīmiskais pīlings
Parasti izmanto aktīniskās keratozes ārstēšanai, kuras laikā uz bojātā ādas rajona tiek uzklāta ķīmiska viela.
Staru terapija
Staru terapija ir metode, kuras pamatā ar virspusēju rentgenstaru vai elektronu staru kūļa palīdzību tiek nodrošināta iedarbība uz audzēja šūnām.
Šo metodi var pielietot:
- pirmreizēja audzēja ārstēšanā;
- audzēja recidīva ārstēšanā;
- papildus ķirurģiskai ārstēšanai, ja nav izdevies izoperēt visu audzēju.
Šo metodi var izmantot apvidos, kur ķirurģiska ārstēšana nav iespējama, tostarp, ierobežota piekļuve bojātajam audu apvidum, vai tās rezultātā veidotos nepieņemams audu defekts. Līdz ar to, staru terapijai ir nozīmīga loma sejas un kakla ādas audzēju ārstēšanā.
Starot var apakšējo plakstiņu, lūpas, degunu, ausis – rajonus, kur ķirurģiska ārstēšana radītu nevēlamu defektu.
Starot nav vēlams augšējo plakstiņa zonu, jo tas var izraisīt radzenes keratinizāciju (acs viena no slāņiem sabiezēšanās, kas rada redzes traucējumus). Tāpat jābūt piesardzīgiem ar šīs metodes izmantošanu ādas bojājumu auss un deguna sienas rajonā.
Staru terapija ir izvēles metode gados vecākiem pacientiem. Metodi cenšas neizmantot gados jauniem pacientiem, jo ilgtermiņā pastāv risks atkārtota audzēja attīstībai starojuma apvidū, kā arī kosmētiskā defekta dēļ.
Staru terapijas biežākās blakusparādības ir ādas izmaiņas, apmatojuma pazušana apstarotajā rajonā, teleangektāciju veidošanās (lokāli mazo asinsvadu paplašināšanās), retākos gadījumos - audu lokāla nekroze (atmiršana).
Lai sasniegtu labāku kosmētisko rezultātu, staru terapiju parasti plāno, pievadot nelielu starojuma devu ik dienas – ilgstošākā laika periodā.
Plakanšūnu vēža gadījumā atsevišķiem pacientiem vēro slimības izplatību reģionālajos limfmezglos. Šajā gadījumā visbiežāk rekomendē veikt limfmezglu operāciju un staru terapiju (vai staru terapiju kombinācijā ar ķīmijterapiju).
Medikamentoza ārstēšana
Imūnterapija
Imūnterapija ir organisma paša imūnsistēmas atmodināšana, stimulēšana vai stiprināšana ar dažādiem (dabīgiem vai mākslīgi radītiem) bioloģiskiem līdzekļiem. To mērķis ir palēnināt vai apturēt audzēja tālāku augšanu un metastazēšanos, kā arī atjaunot imūnsistēmas dabīgās funkcijas, lai tā labāk spētu atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcinātu. Nosacīti pie imūnterapijas metodēm pieskaita terapiju ar konkrētām monoklonālām antivielām un imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem, nespecifiskās imūnterapijas metodes, onkolītisko viroterapiju, terapiju ar T šūnām (dendrītiskām šūnām), citokīniem un citiem veidiem. [1]
PD-1 inhibitori ir medikamenti, kas ietekmē PD-1 – proteīnu (programmēta šūnu nāves 1 proteīns), kas atrodas uz imūnās sistēmas šūnām jeb T limfocītiem. Bloķējot PD-1 uz T limfocītu virsmas, T limfocīti var uzbrukt audzēja šūnām. Šos medikamentus nozīmē intravenozi, ik 3 vai 6 nedēļu režīmā. Tos nozīmē pacientiem ar audzēja izplatību orgānos, kurus nevar izārstēt ar operāciju vai staru terapiju.
Imūnterapijas biežākās blakusparādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, samazināta apetīte, locītavu sāpes, nieze, ar infūziju saistītas alerģiskas reakcijas (piemēram, drudzis, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana) un autoimūnas reakcijas. [2]
Sīkāk par imūnterapijas blaknēm Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem.
Ķīmijterapija
Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu. [1]
Ķīmijterapija parasti tiek nozīmēta ciklu veidā, lai organisms starp ķīmijterapijas kursiem varētu paspēt atjaunoties. Parasti ķīmijterapija tiek nozīmēta 1 līdz 4 nedēļu režīmā. [3]
Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas.
Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju.
Mērķterapija
Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija tēmē uz tām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto (arī precīzo) medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam. [1]
Dažādu šūnai nozīmīgu pamatprocesu norisē – augšana, dalīšanās, bojāeja - ir nozīme šūnās esošajiem gēniem. To izmaiņu jebmutāciju gadījumā audzēja šūnas var sākt nekontrolēti augt un vairoties.
Epidermālais augšanas faktora receptors (Epidermal growth factor receptor (EGFR)) ir proteīns, kas stimulē audzēja augšanu. Medikamenti, kas bloķē EGFR, tiek saukti par EGFR inhibitoriem un tos izmanto izplatīta ādas plakanšūnu vēža gadījumā. Biežākās EGFR inhibitoru blakusparādības ir aknei līdzīgi izsitumi uz sejas un dekoltē zonā, galvassāpes, nogurums, drudzis un caureja. Reta, bet nopietna blakusparādība ir alerģiska reakcija infūzijas laikā (apgrūtināta elpošana, pazemināts asinsspiediens).
Mērķterapijas biežākās blakusparādības ir caureja, aknu darbības traucējumi, ādas bojājumi, nagu pārmaiņas, plaukstu un pēdu pietūkums un apsārtums, asinsreces traucējumi, autoimūnas reakcijas un citas.
Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!
[1] Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem, https://www.esmo.org/content/download/391766/7626038/1/LV-Imunterapijas-Blaknes-Noradijumi-Pacientiem.pdf
[2] Ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodes, https://www.talakizglitiba.lv/sites/default/files/2020-01/153_Audz%C4%93ju%20terapijas%20metodes.pdf
[3] Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju, https://onkomed.lv/wp-content/uploads/2020/09/Kimijterapijas-gramata_LV.pdf
Materiālu sagatavoja: SIA “Roche Latvija”
Miera iela 25, Rīga, LV-1001, Latvija
E-pasts: riga.info_Latvija@roche.com
Materiāls sagatavots: 2024. gada augustā
M-LV-00000990