Ārstēšana
Šī informācija ir balstīta uz publicētajiem rakstiem dažādos medicīnas žurnālos. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs un šī nav informācija, uz kuras pamata varētu tikt apšaubīti Jūsu ārstējošā ārsta lēmumi. Jautājumu gadījumā vienmēr konsultējieties ar ārstu.
Visbiežāk primārā aknu vēža ārstēšanā izmanto audzēja ablāciju un medikamentozu ārstēšanu. Savukārt, aknu sekundārā vēža ārstēšanā izmanto medikamentozu ārstēšanu vai tās kombināciju ar ķirurģisku ārstēšanu.
Ķirurģiska ārstēšana
Ķirurģiska operācija jeb rezekcija var ietvert aknu daļas izņemšanu vai aknu transplantāciju, kad aknas tiek aizvietotas ar donora aknām. Diemžēl operācija ir piemērojama salīdzinoši nelielam skaitam cilvēku ar aknu vēzi, un tā ir atkarīga no audzēja lieluma, skaita un novietojuma. Ķirurģisku operāciju, lai veiktu daļēju aknu izgriešanu, sauc par daļēju hepatektomiju. Dažiem cilvēkiem nav iespējams veikt daļēju aknu izgriešanu, un tiem var apsvērt transplantācijas iespēju. Pirms lēmuma pieņemšanas par labu aknu transplantācijai, tiek ņemti vērā vairāki faktori, tostarp, pacienta vispārējais veselības stāvoklis. Smēķēšana vai alkohola lietošana nav atļauta pirms un pēc transplantācijas. Aknu transplantāciju bieži vien ierobežo gaidīšanas laiks. [1]
Ķirurģiska ārstēšana nav iespējama, ja:
- audzējs atrodas grūti aizsniedzamā vietā;
- pacienta vispārējā stāvokļa dēļ operācija nav iespējama;
- veselo aknu audu ir pārāk maz, lai aknas varētu funkcionēt pēc plašas operācijas;
- audzējs ir pārāk izplatījies (vairāki nelieli audzēji), lai to būtu iespējams izoperēt.
Staru terapija
Aknu vēža gadījumā tiek pielietoa selektīvā iekšējā staru terapijas (SIRT) metode. Tā ir medicīniska procedūra, kurā tiek izmantotas radioaktīvas mikrosfēras. Šī procedūra tiek veikta, ievadot mikrosfēras, kas satur radioaktīvu materiālu, tieši vēža šūnās. SIRT izmanto gan primāra, gan sekundāra aknu vēža gadījumā, kad ķirurģiska ārstēšana nav iespējama. [1]
Audzēja ablācija
Arvien plašāku lietojumu onkoloģijā gūst invazīvās radioloģijas metodes, kas ir salīdzinoši jaunas un efektīvas. Viena no šīm invazīvās radioloģijas metodēm ir radiofrekvences ablācija. [1]
Radiofrekvences ablācija ir piemērota pacientiem, kam nav iespējama ķirurģiska audzēja ārstēšana (rezekcija). Tā ir minimāli invazīva ārstēšanas metode – pacientam nav nepieciešami plaši griezieni un ilgstoša palikšana slimnīcā. Procedūras pamatā ir augstas frekvences elektriskā strāva, kas tiek nogādāta precīzi audzējā, tādējādi to iznīcinot. Procedūras laikā caur dūrienu ādā redzes kontrolē audzēja masā ievada tievu elektroda adatu jeb radiofrekvences adatu. Adatu pievieno speciālam ģeneratoram, kas uz adatas galu nogādā augstas frekvences elektrisko enerģiju, ap adatas galu audzēja audi noteiktā rādiusā uzkarst un neatgriezeniski iet bojā. Precīzu elektroda adatas ievietošanu audzēja masā palīdz nodrošināt ultrasonogrāfijas vai datortomogrāfijas aparatūra, ko ikdienā izmanto diagnostikai un klīnisko iznākuma izvērtēšanai. Mēnesi pēc procedūras mirušās audzēja šūnas un neliela veselo audu zona ap audzēju pārvēršas rētaudos. Ablācija ir piemērota gan primāra, gan sekundāra aknu vēža gadījumā.
Ablāciju visbiežāk veic audzējiem ar diametru, kas nepārsniedz 3 cm, taču ir iespējams ārstēt arī lielāka diametra veidojumus. Svarīga ir arī audzēja atrašanās vieta, piemēram, lielu asinsvadu tiešs tuvums var mazināt ablācijas efektivitāti. To, vai metode ir piemērota konkrētajā gadījumā, nosaka invazīvais radiologs. Šo metodi var izmantot kā papildu metodi medikamentozai vai staru terapijai, vai arī kā alternatīvu ķirurģiskai ārstēšanai.
Medikamentoza ārstēšana
Ķīmijterapija
Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu. [2]
Ķīmijterapija parasti tiek nozīmēta ciklu veidā, lai organisms starp ķīmijterapijas kursiem varētu paspēt atjaunoties. Parasti ķīmijterapija tiek nozīmēta 1 līdz 4 nedēļu režīmā.
Aknu vēža gadījumā ķīmijterapiju var ievadīt arī tieši audzējā, ko sauc par transarteriālo ķīmijembolizāciju (transarterial chemoembolisation, TACE). Šo metodi biežāk izmanto primāra aknu vēža gadījumā.
Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas. [3]
Imūnterapija
Imūnterapija ir organisma paša imūnsistēmas atmodināšana, stimulēšana vai stiprināšana ar dažādiem (dabīgiem vai mākslīgi radītiem) bioloģiskiem līdzekļiem. To mērķis ir palēnināt vai apturēt audzēja tālāku augšanu un metastazēšanos, kā arī atjaunot imūnsistēmas dabīgās funkcijas, lai tā labāk spētu atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcinātu. Nosacīti pie imūnterapijas metodēm pieskaita terapiju ar konkrētām monoklonālām antivielām un imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem, nespecifiskās imūnterapijas metodes, onkolītisko viroterapiju, terapiju ar T šūnām (dendrītiskām šūnām), citokīniem un citiem veidiem. [2]
Imūnterapijas biežākās blakusparādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, samazināta apetīte, locītavu sāpes, nieze, ar infūziju saistītas alerģiskas reakcijas (piemēram, drudzis, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana) un autoimūnas reakcijas. [4]
Mērķterapija
Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija tēmē uz tām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto (arī precīzo) medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam. [2]
Dažādu šūnai nozīmīgu pamatprocesu norisē – augšana, dalīšanās, bojāeja - ir nozīme šūnās esošām molekulām. To bojājuma (mutācijas) gadījumā audzēja šūnas iegūst spēju nekontrolēti augt un dalīties.
Mērķterapijas biežākās blakusparādības ir caureja, aknu darbības traucējumi, ādas bojājumi, nagu pārmaiņas, plaukstu un pēdu pietūkums un apsārtums, asinsreces traucējumi, autoimūnas reakcijas un citas.
Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!
[1] ESMO klīniskās vadlīnijas, Aknu vēzis, 2018. gada augustā.
[2] Ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodes, https://www.talakizglitiba.lv/sites/default/files/2020-01/153_Audz%C4%93ju%20terapijas%20metodes.pdf
[3] Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju, https://onkomed.lv/wp-content/uploads/2020/09/Kimijterapijas-gramata_LV.pdf
[4] Kādas ir imūnterapijas blaknes? https://www.esmo.org/content/download/391766/7626038/1/LV-Imunterapijas-Blaknes-Noradijumi-Pacientiem.pdf