Adaptēts un pārtulkots no https://oncologypro.esmo.org/oncology-in-practice/practice-tools/performance-scales

Plaušu vēža specifiskā ārstēšana var būt ar mērķi slimību izārstēt (radikāla) vai arī slimību uz laiku apturēt, pagarinot laika posmu bez slimības progresijas (paliatīva). Ārstēšanas metodes un to kombinācijas var atšķirties nesīkšūnu un sīkšūnu plaušu vēža gadījumā. Jautājumu gadījumā vienmēr konsultējieties ar ārstu.

Ķirurģiska ārstēšana

Ķirurģisku ārstēšanu izvēlas, kad vien iespējams, kā potenciāli izārstējošo NSŠPV gadījumā. Operācija ar izārstēšanas mērķi ir iespējama, ja plaušu vēzis ir 0–II stadijā un dažreiz III stadijā. SŠPV gadījumā operāciju izvēlas reti – simptomu atvieglošanai vai ļoti agrīnās stadijās. SŠPV attīstās tuvu lielajiem elpceļiem, sasniedz lielu izmēru un ātri izplatās, tāpēc pilnībā izoperēt to visbiežāk nav iespējams. Plaušu vēža operācijas tiek veiktas vispārējā narkozē. Operāciju veic torakālais ķirurgs.

Operācijas materiālu, audzēju un izoperētus limfmezglus ķirurgs nosūta mikroskopiskai izmeklēšanai. Pēc mikroskopiskas izmeklēšanas tiek izsniegts slēdziens, vai plaušu vēzis ir pilnībā izoperēts, vai tā izgriešanas līnijās ir palikušas vēža šūnas un vai slimība ir skārusi izoperētos limfmezglus. Atkarībā no operācijas materiāla īpašībām, tiek izlemta turpmākā ārstēšanas taktika – atkārtota operācija, pēcoperācijas medikamentoza terapija vai staru terapija, vai arī šo terapijas metožu kombinācija, vai arī novērošana. Lēmumu par turpmāko taktiku pieņem onkoloģiskā konsīlija ārstu komanda.

Plaušu operācija ir ķirurģiska manipulācija, kas ir saistīta ar zināmiem riskiem un iespējamām komplikācijām. Riski pieaug līdz ar operācijas apjomu un iekļauj reakciju uz anestēziju, asiņošanu, dziļo vēnu trombozi, brūču infekcijas, plaušu iekaisumu.

Atkopšanās periods pēc plaušu operācijas ilgst nedēļas līdz mēnešus. Ja operācija tiek veikta ar lielu griezienu krūškurvja sienā, tad kādu laiku pēc operācijas var būt nepieciešama pretsāpju terapija. Ja plaušu stāvoklis pacientam pirms operācijas ir labs, nav hronisku plaušu slimību, tad pat pēc visas plaušas izņemšanas ar laiku pacients var atgriezties pie normāla ikdienas aktivitātes līmeņa un atjaunotām darbaspējām. Savukārt, ja ir hroniskas plaušu slimības, kā emfizēma, hronisks smēķētāja bronhīts, tad pēc operācijas var parādīties nepārejošs elpas trūkums pie nelielas fiziskās slodzes. Operācijas riskus izvērtē, balstoties uz pacienta vispārējo stāvokli, blakusslimībām, asins analīzēm un pirms operācijas veiktiem elpošanas funkcijas testiem, kā rezultātā torakālais ķirurgs pieņem lēmumu par operācijas apjomu un iespējām.

Plaušu vēža ķirurģiskās ārstēšanas varianti

Ilustrācijas avots: Brošūra "Dzīve ar plaušu vēzi", materiāla izdevējs: SIA Roche Latvija sadarbībā ar Latvijas Onkologu Ķīmijterapeitu asociāciju (LOĶA) Plaušu vēža pacientu un tuvinieku biedrību Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību “Dzīvības koks”.

Lokāla terapija

• Krioablācija – metodes pamatā ir šķidrā slāpekļa sprejs, kas iesaldē audzēja šūnas, un ar laiku tās iet bojā. Tiek pielietota gadījumos, ja plaušu vēzis aug elpceļu iekšpusē un tos nosprosto, kā arī metode ir pieņemama 0. stadijas plaušu vēža gadījumā, kad audzējs ir ļoti virspusēji lokalizēts. Procedūru veic ar speciālas zondes palīdzību.
• Elektrokoagulācija – lokālas terapijas metode, kuras pamatā ir karstumu ģenerējošs elektrods. Pievadot karstumu plaušu vēža šūnām, var apturēt asiņošanu no audzēja vai arī atbrīvot elpceļus, ja audzējs tos nosprosto.
   

Staru terapija

Staru terapijas pamatā ir jonizējošais starojums, kuru ģenerē speciāla iekārta – lineārais paātrinātājs. Starojums tiek ieprogrammēts trāpīt tieši ļaundabīgā audzēja šūnās. Staru terapijas kurss ilgst dienas līdz nedēļas, katru darba dienu. Katra staru terapijas seansa laikā tiek pievadīta neliela starojuma deva – frakcija. Ar katru nākamo frakciju audzēja šūnās uzkrājas jonizējošā starojuma ietekme, kas izraisa vēža šūnu DNS dubultspirāles pārrāvumus un bojāeju. Staru terapiju pielieto gan audzējam plaušās, gan audzēja skartiem limfmezgliem, gan plaušu vēža metastāzēm citos orgānos. Staru terapiju atsevišķos gadījumos pielieto plaušu vēža pacientiem ar mērķi novērst galvas smadzeņu metastāžu attīstību.

Staru terapiju var pielietot:

• operācijas vietā;
• pēc iepriekš veiktās operācijas ar mērķi iznīcināt palikušas, ar aci neredzamas plaušu vēža šūnas;
• pēc iepriekš saņemtas medikamentozas terapijas;
• vienlaicīgi ar medikamentu saņemšanu;
• plaušu vēža metastāžu ārstēšanai;
• jebkurā slimības etapā audzēja radītu simptomu atvieglošanai (piemēram, blakusorgānu vai asinsvadu saspiešana, sāpes).

Ilustrācija: Lineārais paātrinātājs P. Stradiņa KUS staru terapijas klīnikā. No ārpuses pievadāma staru terapija.

Ilustrācija: No ārpuses pievadāma staru terapija, darbības princips
Avots: https://www.cancer.gov/about-cancer/treatment/types/radiation-therapy/external-beam

• Plaušu vēža gadījumā visbiežāk pielieto no ārpuses pievadāmo staru terapiju (EBRT – External Beam Radiation therapy). Pacients tiek pozicionēts uz procedūru galda, un no ārpuses tiek pievadīts lineārā paātrinātāja ģenerēts staru kūlis (skat. attēlu). Pēc iespējas staru terapiju sinhronizē ar pacienta elpošanas kustībām. Ieelpas un izelpas laikā ar speciālo ierīci tiek piefiksētas krūškurvja kustības, staru kūlīša pievade tiek koriģēta, lai trāpītu precīzi audzēja šūnām bez elpošanas kustību radītas nobīdes.
• Stereotaktiskas ablācijas terapija (SABR – stereotactic ablation radiotherapy) vai stereotaktiska radioķirurģija (SRS – stereotactic radiosurgery) atšķiras ar to, ka vienā apstarošanas reizē tiek pievadīta lielāka starojuma deva, kopējais staru terapijas kurss līdz ar to ir īsāks. Šīs staru terapijas metodes pielieto gadījumos, ja audzējs ir neliels un labi norobežots. Sīkšūnu plaušu vēža (SŠPV) gadījumā, ja iepriekš pielietotās ārstēšanas rezultātā slimība neprogresē, pacientam var piedāvāt profilaktisku galvas smadzeņu apstarošanu, lai samazinātu galvas smadzeņu metastāžu attīstības risku.
  

Lai staru terapija noritētu ar mazāk komplikācijām, pacientam tiek sniegtas rekomendācijas par sagatavošanos un profilakses pasākumiem staru terapijas laikā, kā arī pēc tās. Rekomendācijas katram pacientam ir individuālas, atkarībā no audzēja lokalizācijas, lieluma, staru terapijas veida, pacienta blakusslimībām.

Ļaundabīgas šūnas staru terapijas ietekmē sabrūk, un to sabrukšanas produkti nonāk asinsritē, radot noguruma un nespēka sajūtu, tiek nomākta imunitāte. Šie simptomi parasti izzūd 1–2 mēnešu laikā pēc staru terapijas pabeigšanas. Staru terapijas laikā rekomendē sakārtot dienas režīmu, izvairīties no stresiem, ievērot pilnvērtīga uztura principus, regulāras pastaigas svaigā gaisā, lai organismā būtu pietiekami spēka šūnu atjaunošanai.

Līdz ar ļaundabīgām šūnām, staru terapijas laikā jonizējošā starojuma ietekmē var iet bojā blakus esošo veselo audu šūnas:

• vietā, kur starojums iet caur ādu, var attīstīties ādas apsārtums, lobīšanās, dedzināšana, nieze. Tā izpaužās ādas apdegums no staru terapijas. Pēc staru terapijas pabeigšanas ādas stāvoklis parasti atjaunojas;
• no jauna staru terapijas laikā parādījies sauss klepus vai elpas trūkums var liecināt par salīdzinoši retu staru terapijas blakusparādību – plaušu iekaisumu. Vieglos gadījumos tas pāriet pēc staru terapijas pabeigšanas, bet dažreiz var būt nepieciešama terapija ar pretiekaisuma medikamentiem un skābekļa atbalstu;
• ja staru lauks skar barības vadu, var parādīties barības vada gļotādas iekaisums. Var būt sāpīgāka rīšana, diskomforts aiz krūšu kaula. Šie simptomi pāriet pēc staru terapijas pabeigšanas. Lai mazinātu simptomus, rekomendē izvairīties no karsta ēdiena uzņemšanas, lietot mīkstu pārtiku, lietot pārklājošus līdzekļus staru terapijas laikā;
• ja staru terapija tiek pievadīta galvas smadzenēm pēc tās var parādīties atmiņas traucējumi, koncentrēšanās grūtības. Lai šīs komplikācijas novērstu, pacientiem rekomendē staru terapijas laikā uzturēt galvas smadzeņu aktivitāti, ievērot citas vispārējās veselīga dzīvesveida rekomendācijas.

Medikamentoza ārstēšana

Sistēmiska jeb medikamentoza terapija ir ļoti svarīga plaušu vēža ārstēšanā. Tādās plaušu vēža stadijās, kad izārstējoša lokāla terapija nav iespējama – audzējs ir izplatījies plaši lokāli un reģionāli (III stadija) vai arī citos orgānos (IV stadija), medikamentozai terapijai ir īpaši liela nozīme. Sistēmisku terapiju var nozīmēt pirms operācijas (sauc par neoadjuvantu terapiju) ar mērķi samazināt plaušu audzēja izmēru un attiecīgi operācijas apjomu. Pēc operācijas (sauc par adjuvantu terapiju) medikamentozu terapiju nozīmē ar mērķi samazināt plaušu vēža recidīva risku. Sistēmisku terapiju var nozīmēt kopā vai secīgi ar staru terapiju. Sistēmiska terapija var būt arī kā vienīgais plaušu vēža ārstēšanas veids. Sistēmiskas terapijas laikā un pēc tās pacientu novēro onkologs ķīmijterapeits.

Ķīmijterapija

Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu. [1]

Ķīmijterapija tiek piedāvāta pacientiem, kuru vispārējais stāvoklis ir pietiekami labs (ECOG 0–1, retāk 2) un kam ķīmijterapijas ieguvumi ir lielāki par potenciāliem veselības riskiem un nav nopietnu nekontrolētu blakussaslimšanu. Ķīmijterapijas shēma un medikamentu kombinācijas tiek piemērotas, balstoties uz pacienta veselības stāvokli un terapijas mērķiem.

Ķīmijterapijas kursi atkārtojas ik pēc 1–4 nedēļām. Starp kursiem ir periods, kad zāles nav jāsaņem, tas ļauj veselajiem audiem atjaunoties un organismam atgūt spēkus. Ķīmijterapijas kurss var ilgt vienu vai vairākas dienas un aizņemt katru dienu vairākas stundas, tāpēc dažreiz ir nepieciešams terapiju saņemt stacionāra nodaļā. Ja pacientam ir ķīmijterapijas shēma, kuru var saņemt vienā dienā, dažu stundu laikā, to var darīt dienas stacionāra apstākļos, kad nav jāpaliek ārstniecības iestādē. Kopējais ķīmijterapijas kursu skaits ir atkarīgs no plaušu vēža stadijas, izvēlētās terapijas shēmas un pacienta veselības stāvokļa. Parasti ķīmijterapija tiek turpināta dažus mēnešus, sekojoši tiek veikti kontroles izmeklējumi, lai izvērtētu terapijas efektu. Precīzi par terapijas ilgumu un kursu skaitu ir jājautā ārstējošam onkologam ķīmijterapeitam. Ķīmijterapiju var kombinēt ar citiem pretvēža medikamentiem, piemēram, imūnterapiju.

Ķīmijterapija novājina organisma imūno sistēmu, tāpēc dažas nedēļas pirms ķīmijterapijas uzsākšanas rekomendē apmeklēt zobārstu, iziet obligāto vakcināciju, plaušu vēža pacientiem rekomendē vakcinēties pret gripu atbilstošā sezonā un pret pneimokokiem (mikroorganismiem, kas izraisa plaušu infekciju), kā arī vakcinēties pret COVID-19. Pirms ķīmijterapijas uzsākšanas pacientam obligāti nozīmē asins analīzes, novērtē vispārējo stāvokli, aknu un nieru funkciju. Pirms katra nākamā ķīmijterapijas kursa tiek veiktas jaunas asins analīzes, lai ārsts izvērtētu, vai drīkst sistēmisko terapiju turpināt pēc plāna vai ir jāļauj organismam nedaudz ilgāk atpūsties. Smēķējošiem pacientiem stingri rekomendē pārtraukt smēķēšanu, jo tā būtiski samazina ārstēšanas efektu.

Pirms katras ķīmijterapijas ievades pacients vēnā saņem zāles pret alerģiju un sliktu dūšu. Šie medikamenti var izraisīt miegainību, tāpēc ķīmijterapijas saņemšanas dienā nerekomendē vadīt automašīnu un ir vēlams būt tuvinieka pavadībā, dodoties mājās. Ķīmijterapija visātrāk un visintensīvāk uzkrājas vēža šūnās, jo tās ātrāk aug un vairojas. Tomēr, izplatoties ar asinsriti pa visu organismu, ķīmijterapija ietekmē arī veselos audus ar aktīviem vielmaiņas procesiem – kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas traktu izklājošās šūnas, matu folikulu šūnas, dzimumšūnas. Ietekme uz šīm šūnām nosaka ķīmijterapijas blakņu profilu. Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas. [2]

Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju.

Mērķterapija

Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija tēmē uz tām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto (arī precīzo) medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam. [1]

Ķīmijterapijas medikamentu blakusparādību profils un rezistence pret zālēm likusi pētniekiem meklēt arvien jaunas ārstēšanas pieejas. Mērķterapijas preparātu klāsts kļūst aizvien plašāks, kas ļauj panākt efektīvāku un specifiskāku vēža terapiju. Tablešu forma atvieglo šīs terapijas pielietojumu.

Mērķterapijas preparāti bloķē noteiktu molekulu vai receptoru vēža šūnā. Lielāko daļu mērķterapijas nozīmē tikai, ja plaušu vēža audu parauga šūnās ir atrasta speciāla mutācija. Nesīkšūnu plaušu vēža (NSŠPV) terapijā lielākā mērķpreparātu grupa ir tirozīnkināzes inhibitori (TKI). Tirozīnkināzes ir enzīmi, kuri veselā organismā vajadzības gadījumā stimulē šūnas augšanu un dalīšanos. Līdz 15% nesīkšūnu plaušu vēža gadījumu (pārsvarā adenokarcinomās) notiek tirozīnkināžu receptoru gēnu bojājums, mutācija. Tas izraisa šūnas nekontrolētu augšanu un dalīšanos. Mutācijas biežāk tiek konstatētas pacientiem ar plaušu adenokarcinomu, sievietēm, nesmēķētājiem, aziātiem. Bloķējot bojātos receptorus ar mērķterapijas preparātiem, vēža šūnas zaudē spēju dalīties, audzējs pārstāj augt. Tādēļ audzēju paraugus ir nepieciešams testēt, lai atrastu katram pacientiem vispiemērotāko terapiju.

Mērķterapijas biežākās blakusparādības ir caureja, aknu darbības traucējumi, ādas bojājumi, nagu pārmaiņas, plaukstu un pēdu pietūkums un apsārtums, asinsreces traucējumi, autoimūnas reakcijas un citas.

Ilustrācijas avots: Brošūra "Dzīve ar plaušu vēzi", materiāla izdevējs: SIA Roche Latvija sadarbībā ar Latvijas Onkologu Ķīmijterapeitu asociāciju (LOĶA) Plaušu vēža pacientu un tuvinieku biedrību Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību “Dzīvības koks”.

Mutācijas, uz kurām var iedarboties ar mērķterapiju nesīkšūnu plaušu vēža (NSŠPV) gadījumā:

*Nosaka rutīnā pacientiem ar lokāli izplatītu vai metastātisku nesīkšūnu plaušu vēzi.

Imūnterapija

Imūnterapija ir organisma paša imūnsistēmas atmodināšana, stimulēšana vai stiprināšana ar dažādiem (dabīgiem vai mākslīgi radītiem) bioloģiskiem līdzekļiem. To mērķis ir palēnināt vai apturēt audzēja tālāku augšanu un metastazēšanos, kā arī atjaunot imūnsistēmas dabīgās funkcijas, lai tā labāk spētu atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcinātu. Nosacīti pie imūnterapijas metodēm pieskaita terapiju ar konkrētām monoklonālām antivielām un imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem, nespecifiskās imūnterapijas metodes, onkolītisko viroterapiju, terapiju ar T šūnām (dendrītiskām šūnām), citokīniem un citiem veidiem. [1]

Imūnterapiju pielieto plaši izplatīta vai metastātiska plaušu vēža ārstēšanai, kad nav iespējama efektīva lokāla terapija. Imūnterapija var tikt pielietota kā vienīgais medikaments, vai kombinācijā ar ķīmijterapiju. Lai novērtētu potenciālo imūnterapijas efektivitāti, veic PD-L1 (programmētās bojāejas ligands 1) receptoru noteikšanu plaušu vēža audu paraugā. Imūnterapijas medikamenti tiek ievadīti intravenozi ik 2–6 nedēļas.

Pretēji citotoksiskai ķīmijterapijai, imūnterapija stimulē nevis nomāc organisma imunitāti, tāpēc arī imūnterapijas blakusparādības ir saistītas nevis ar imunitātes novājināšanu, bet ar tās stimulāciju. Imunitātes stimulācija var notikt ne tikai pret vēža šūnām, bet arī pret organisma normālām šūnām. Tas izpaužas kā iekaisums, ko organisms izraisa pats pret sevi: ādas iekaisums (dermatīts), locītavu iekaisums (artrīts), vairogdziedzera iekaisums (tireoidīts), zarnu iekaisums (kolīts), plaušu iekaisums (pneimonīts) u.c. Imūnterapijas blakusparādības, ja parādās, tad visbiežāk pirmo trīs mēnešu laikā no terapijas sākuma. Blakusparādības iedala smaguma pakāpēs, un visbiežāk novēro viegli- vidēji izteiktas blakusparādības. Tās ir labi ārstējamas ar kortikosteoīdiem – pretiekaisuma medikamentiem tablešu vai injekciju veidā.

Ilustrācijas avots: Brošūra "Dzīve ar plaušu vēzi", materiāla izdevējs: SIA Roche Latvija sadarbībā ar Latvijas Onkologu Ķīmijterapeitu asociāciju (LOĶA) Plaušu vēža pacientu un tuvinieku biedrību Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību “Dzīvības koks”.

Imūnterapijas biežākās blakusparādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, samazināta apetīte, locītavu sāpes, nieze, ar infūziju saistītas alerģiskas reakcijas (piemēram, drudzis, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana) un autoimūnas reakcijas. [3]

Sīkāk par imūnterapijas blaknēm variet lasīt rokasgrāmatā Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem.

Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!

Simptomātiskā terapija un paliatīvā aprūpe

Tā ir nespecifiska plaušu vēža ārstēšana. Simptomātiskas terapijas un paliatīvas aprūpes mērķis ir uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, atvieglot vai novērst plaušu vēža radītus simptomus. Simptomātiska terapija var tikt nodrošināta vienlaicīgi ar specifisku plaušu vēža ārstēšanu - staru terapiju, medikamentozu terapiju, operāciju, vai arī pēc tās pabeigšanas. Atsevišķos gadījumos specifiska plaušu vēža terapija nav iespējama pacienta vispārēji apgrūtināta stāvokļa dēļ, terapija priekš pacienta var būt pārāk smaga vai arī pacients no specifiskās ārstēšanas atsakās.

Simptomātisku terapiju un paliatīvu aprūpi nodrošina ģimenes ārsts un paliatīvās aprūpes speciālists. Nepieciešamības gadījumā ārstēšanai tiek piesaistīti speciālisti, kas var veikt manipulācijas simptomu atvieglošanai. Enterāla un parenterāla uztura nodrošināšana ir nepieciešama pacientiem ar nepietiekamu barojumu. Par uzturu pacients var saņemt ārsta dietologa konsultāciju uztura kabinetā, ārstējošais ārsts var rekomendēt papildu uztura produktus. Elpceļu caurejamības nodrošināšanai un asiņošanas kontrolei var izmantot lokālās terapijas metodes: elektrokoagulāciju, krioablāciju, elpceļu caurlaidības atjaunošanu ar stentu. Šīs procedūras veic torakālais ķirurgs. Dažiem pacientiem var būt nepieciešama skābekļa atbalsta terapija, ko ar skābekļa koncentrātora palīdzību var nodrošināt mājas apstākļos. Pacientiem ar izplatītu plaušu vēzi starp pleiras lapiņām var uzkrāties šķidrums. Tas var apgrūtināt elpošanu. Lai to atrisinātu, veic pleiras telpas punkciju un šķidruma drenāžu. Ja šķidrums krājas atkārtoti, ir iespēja veikt procedūru, kuras laikā pleiras lapiņas salipina savā starpā ar speciālo talka pulveri - talka pleirodēzi. Rezultātā starp pleiras lapiņām šķidrums neuzkrājas. Ja plaušu vēzis vai vēža skartie limfmezgli cauraug barības vada sieniņu, var būt apgrūtināta rīšana. Barības vada caurejamību var atjaunot ar stenta ievietošanu. Slimības radītu sāpju gadījumā atbilstoši sāpju intensitātei un raksturam nozīmē pretsāpju medikamentus. Piemērotākas pretsāpju terapijas izvēlei atsevišķos gadījumos var pieaicināt algologu, sāpju speciālistu. Ja zināms sāpju avots, piemēram, kaulu metastāzes, vai arī plaušu audzējs ieaug krūškurvja sienā, tad sāpju atvieglošanai var izmantot staru terapiju.

Simptomātiskas ārstēšanas un paliatīvas aprūpes iespējas: