Ārstēšana
Šī informācija ir balstīta uz publicētajiem rakstiem dažādos medicīnas žurnālos. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs un šī nav informācija, uz kuras pamata varētu tikt apšaubīti Jūsu ārstējošā ārsta lēmumi. Jautājumu gadījumā vienmēr konsultējieties ar ārstu.
Kuņģa vēža ārstēšana
Galvenās ārstēšanas metodes kuņģa vēža gadījumā ir ķirurģiska ārstēšana, staru terapija un medikamentoza ārstēšana. Bieži vien labākus rezultātus var sasniegt, ja tiek kombinētas divas vai vairākas ārstēšanas metodes.
Ķirurģiska ārstēšana
Ķirurģiska ārstēšana jeb operācija ir daļa no kuņģa vēža ārstēšanas, ja vien tā ir iespējama. Ja audzējs nav izplatījies uz citiem orgāniem, tad operācija (bieži vien kombinācijā ar citām terapijas metodēm) ir viena no galvenajām ārstēšanas metodēm.
Ķirurģiskās ārstēšanas mērķis ir:
- Radikāla operācija - šādas operācijas laikā tiks izoperēts viss kuņģis vai daļa no tā kopā ar blakus esošajiem limfmezgliem un citiem orgāniem, atkarībā no stadijas un audzēja izplatības;
- Paliatīva operācija - ja audzējs ir plaši izplatījies, tad šāda veida operācijas mērķis ir samazināt simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti. Piemēram, ja pacientam ir asiņojošs kuņga vēzis, vai audzējs ir nobloķējis barības ceļu uz tālāko zarnu traktu.
Ir iespējami trīs kuņģa vēža operācijas veidi:
- endoskopiska gļotādas rezekcija (izgriešana) - rezekcija nozīmē, ka tiek izgriezts audzējs vai daļa no kāda orgāna. Ar šīs metodes palīdzību audzēju izņem caur endoskopu (garu, lokanu cauruli, kas caur rīkli ievadīta kuņģī). To var veikt tikai atsevišķos gadījumos, kad vēzis ir agrīnā stadijā un nekur nav izplatījies;
- subtotāla (daļēja) kuņģa rezekcija (izgriešana) - šo pieeju bieži izvēlas gadījumā, kad vēzis atrodas kuņģa apakšējā daļā, tuvu tievajai zarnai. Reizēm to izmanto arī audzējam kuņģa augšdaļā. Tiek izgriezta tikai daļa kuņģa, dažkārt kopā ar daļu barības vada vai tievās zarnas sākuma daļu. Ja tiek izgriezta tikai daļa kuņģa, ēšana un barības uzņemšana ir daudz vieglāka nekā tad, ja tiek izgriezts viss kuņģis.
- totāla gastrektomija (pilnīga kuņģa izgriešana) - šo metodi izmanto, kad audzējs izplatījies pa visu kuņģi. To bieži izvēlas arī gadījumos, kad audzējs atrodas kuņģa augšdaļā. Ķirurgs izgriež visu kuņģi. Tāpat tiek izgriezti blakus limfmezgli, reizēm arī liesa, daļa barības vada, zarnas, aizkuņģa dziedzeris vai citi blakus orgāni. Ja veikta totāla gastrektomija, var būt nepieciešama papildus ķirurģiska ārstēšana kuņģa funkciju atjaunošanai jeb tā aizstāšana.
Ķirurģiskās pieejas veidi
Lielākoties subtotāla un totāla gastrektomija tiek veikta laparotomiski – ar lielu griezienu visa vēdera garumā. Šo pieeju dēvē arī par atvērtu ķirurģisku pieeju un to izmanto visbiežāk.
Atsevišķos gadījumos var veikt laparoskopisku gastrektomiju, kad vēdera priekšējā sienā ir nelieli griezieni, pa kuriem ievada video kameru un instrumentus vēdera dobumā. Šāda pieeja ļauj samazināt pēcoperācijas sāpju un atveseļošanās periodu.
Modernākā pieeja ir robota-asistēta laparoskopiska operācija, kad ķirurgs attālināti vada ierīci, kas veic laparoskopisku operāciju.
Limfmezglu izgriešana
Gan subtotālas, gan totālas gastrektomijas gadījumā tiek izgriezti blakusesošie limfmezgli. To sauc par limfmezglu disekciju jeb limfadenektomiju, kas ir ļoti nozīmīga operācijas daļa.
Paliatīva operācija neoperablam audzējam
Pacientiem, kuriem nav iespējama radikāla operācija, var tikt piedāvāta operācija, lai mazinātu simptomus un uzlabotu dzīves kvalitāti:
- kuņģa caurejamības atjaunošana (gastrojejunostomija) - audzēji kuņģa izejas daļā var aizsprostot barības nokļūšanu tievajās zarnās. Ja pacients ir labā vispārējā stāvoklī, tad pacientam tiek veikta operācija, kuras laikā tievo zarnu savieno ar kuņģa augšējo daļu, kas ļauj ēdienam apiet bojāto kuņģa daļu un nokļūt tievajās zarnās;
- daļēja gastrektomija - ja pacients ir vispārēji labā stāvoklī, tad var tikt veikta daļēja gastrektomija, lai mazinātu asiņošanu, sāpes un apietu barības vielu bloku kuņģī. Šīs operācijas mērķis nav izārstēt pacientu, tādēļ limfadenektomija un citu orgānu izņemšana netiek veikta;
- barošanas stomas izveidošana - kuņģa vēža gadījumā var būt apgrūtināta ēšana un dzeršana. Tādos gadījumos var izveidot gastrostomu – trubiņas ievadīšana kuņģī caur vēdera priekšējo sienu vai jejunostomu – trubiņas ievadīšana taisnajā zarnā caur vēdera priekšējo sienu. Uzturs un šķidrums tiek ievadīts trubiņā un tas nonāk zarnu traktā.
Endoskopiskas procedūras
Atsevišķos gadījumos var tikt veikta gastroskopija ar sekojošu papildus procedūru, lai mazinātu simptomus:
- endoskopiska audzēja ablācija - gastroskopijas laikā ar lāzera palīdzību (endoskopa galā) daļa audzēja var tikt izdedzināta, lai apturētu asiņošanu vai atvieglotu barības vielu pārvietošanos caur kuņģi;
- stenta ievietošana - vēl viena ne-ķirurģiska metode, lai atvieglotu barības caurejamību kuņģī ir stenta (metāla trubiņas) ievietošanu kuņģa ieejas vai izejas daļā. Tas ļauj barībai pārvietoties no kuņģa uz tievajām zarnām.
Kuņģa vēža operācija ir ļoti smaga un var radīt nopietnas problēmas. Biežākās blakusparādības ir asiņošana operācijas laikā, trombu veidošanās, kā arī blakusorgānu (piemēram, žultspūšļa vai aizkuņģa dziedzera) bojājums operācijas laikā. Retākos gadījumos novēro sūces veidošanos jaunizveidotajā savienojuma vietā ar barības vadu vai tievo zarnu.
Pēc ķirurģiskas ārstēšanas var novērot grēmas jeb dedzināšanas sajūtu aiz krūšu kaula , sāpes vēderā (īpaši pēc ēšanas) un dažu vitamīnu nepietiekamību. Kuņģim ir liela nozīme dažādu vitamīnu uzsūkšanā. Pēc kuņģa operācijas vairākumam cilvēku jāmaina ēšanas paradumi, jāēd mazākas porcijas un biežāk.
Staru terapija
Staru terapijā izmanto augstas enerģijas starus (tādus kā rentgena stari), lai nogalinātu vai samazinātu vēža šūnas. Kuņģa vēža ārstēšanai lieto ierīci, kas raida starus uz ķermeni no ārpuses (ārējā apstarošana).
Kad tiek izmantota staru terapija?
Staru terapija var tikt izmantota dažādos kuņģa vēža ārstēšanas etapos:
- agrīnās stadijās staru terapija var tikt izmantota kombinācijā ar ķīmijterapiju, tad to dēvē par staru-ķīmijterapiju. To nozīmē gadījumos, ja pacientam kuņģa vēzis ir lokāli plaši izplatīts, bez attālām metastāzēm (bieži vien III stadijas gadījumā) un nav iespējams veikt operāciju. Šādos gadījumos staru terapiju kombinē ar ķīmijterapiju un pēc pabeigtas terapijas veic datortomogrāfiju, lai izvērtētu atbildes reakciju un apsvērtu operācijas iespējamību;
- pēcoperācijas jeb adjuvanta staru terapija ir nepieciešama, ja operācijas materialā atrod audzēja šūnas rezekcijas līnijās (to apzīmē ar R1) vai operācijas laikā ķirurgs redz, ka vēdera dobumā ir palikuši audzēja audi, kurus nav iespējams izgriezt (to apzīmē ar R2). Adjuvanta staru terapija tiek virzīta uz šiem vēdera dobumā esošajiem audzēja audiem, lai samazinātu recidīva iespēju. Papildus staru terapijai tiek pievienota arī ķīmijterapija;
- staru terapiju var izmantot arī, lai atvieglotu audzēja izraisītos simptomus, tādus kā sāpes, asiņošana. Tādos gadījumos to dēvē par paliatīvu staru terapiju.
Kā notiek staru terapija?
Staru terapiju uz konkrēto ķermeņa rajonu tiek virzīta no ārpuses. Pirms staru terapijas pacientam tiek veikta attēldiagnostika - datortomogrāfija, lai varētu izstrādāt staru terapijas plānu. Staru terapija ir līdzīga rentgena uzņemšanai, taču staru terapijas deva ir krietni lielāka. Staru terapijas procedūra ir nesāpīga. Katra procedūra ilgst vien dažas minūtes. Staru terapija parasti noris katru darba dienu (5 dienas nedēļā) un parasti kopā vairākas nedēļas, bet staru terapijas ilgums atkarīgs no vairākiem faktoriem.
Staru terapijas biežākās blakusparādības ir ādas problēmas tajā vietā, uz kuru tika vērsti stari, slikta dūša un vemšana, caureja, ātra nogurdināmība (cilvēks jūtas ļoti noguris pat pēc atpūtas). Šīs sūdzības parasti pazūd kādu laiku pēc ārstēšanas. Ja kombinē staru terapiju ar ķīmijterapiju, tad blakusparādības var pastiprināties.
Medikamentoza ārstēšana
Kuņģa vēža ārstēšanā var tikt pielietoti dažādi medikamentozās terapijas veidi - tādi, kā ķīmijterapija, imūnterapija un mērķterapija.
Ķīmijterapija
Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu. [1]
Ķīmijterapija parasti tiek nozīmēta ciklu veidā, lai organisms starp ķīmijterapijas kursiem varētu paspēt atjaunoties. Parasti ķīmijterapija tiek nozīmēta 1 līdz 4 nedēļu režīmā. [2]
Ķīmijterapija var tikt izmantota dažādos kuņģa vēža ārstēšanas etapos:
- pirms operācijas jeb neoadjuvanti - atsevišķos gadījumos tā tiek kombinēta ar staru terapiju, tad to sauc par staru-ķīmijterapiju. Neoadjuvantas terapijas mērķis ir samazināt audzēja apjomu pirms ķirurģiskas ārstēšanas;
- pēc operācijas jeb adjuvanti - adjuvantas ķīmijterapijas mērķis ir iznīcināt audzēja šūnas, kas palikušas organismā pēc ķirurģiskas ārstēšanas. Atsevišķos gadījumos ķīmijterapija pēc operācijas tiek kombinēta ar staru terapiju, īpaši, ja pēc operācijas ir zināms, ka visu audzēju nav izdevies izgriezt;
- IV stadijas jeb metastātiska audzēja ārstēšanā - šajos gadījumos to dēvē par paliatīvu ķīmijterapiju. Ķīmijterapijas mērķis ir palēnināt audzēja augšanu un samazināt simptomus, lai pagarinātu pacienta dzīvildzi.
Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas.
Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju.
Mērķterapija
Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija tēmē uz tām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto (arī precīzo) medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam. [1]
Dažādu šūnai nozīmīgu pamatprocesu norisē – augšana, dalīšanās, bojāeja - ir nozīme šūnās esošām molekulām. To bojājuma (mutācijas) gadījumā audzēja šūnas iegūst spēju nekontrolēti augt un dalīties.
Mērķterapijas biežākās blakusparādības ir caureja, aknu darbības traucējumi, ādas bojājumi, nagu pārmaiņas, plaukstu un pēdu pietūkums un apsārtums, asinsreces traucējumi, autoimūnas reakcijas un citas.
Imūnterapija
Imūnterapija ir organisma paša imūnsistēmas atmodināšana, stimulēšana vai stiprināšana ar dažādiem (dabīgiem vai mākslīgi radītiem) bioloģiskiem līdzekļiem. To mērķis ir palēnināt vai apturēt audzēja tālāku augšanu un metastazēšanos, kā arī atjaunot imūnsistēmas dabīgās funkcijas, lai tā labāk spētu atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcinātu. Nosacīti pie imūnterapijas metodēm pieskaita terapiju ar konkrētām monoklonālām antivielām un imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem, nespecifiskās imūnterapijas metodes, onkolītisko viroterapiju, terapiju ar T šūnām (dendrītiskām šūnām), citokīniem un citiem veidiem. [1]
Imūnterapijas biežākās blakusparādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, samazināta apetīte, locītavu sāpes, nieze, ar infūziju saistītas alerģiskas reakcijas (piemēram, drudzis, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana) un autoimūnas reakcijas. [3]
Sīkāk par imūnterapijas blaknēm variet lasīt rokasgrāmatā Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem.
Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!
Simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe
Pacientiem, kuru vispārējais stāvoklis ir smags vai ir nozīmīgas blakussaslimšanas, specifiska terapija nav iespējama. Šiem pacientiem tiks nozīmēta simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe, kuras mērķis ir uzlabot pacienta pašsajūtu, mazināt simptomus. Simptomātisku terapiju un paliatīvo aprūpi nodrošina ģimenes ārsts un paliatīvās aprūpes speciālists. Šāda taktika var tikt nozīmēta uzreiz pēc audzēja atklāšanas vai pēc saņemtas pretaudzēja terapijas, kad visas ārstēšanās iespējas ir izsmeltas vai pasliktinājies pacienta vispārējais stāvoklis.
[1] Ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodes, https://www.talakizglitiba.lv/sites/default/files/2020-01/153_Audz%C4%93ju%20terapijas%20metodes.pdf
[2] Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju, https://onkomed.lv/wp-content/uploads/2020/09/Kimijterapijas-gramata_LV.pdf
[3] Kādas ir imūnterapijas blaknes? https://www.esmo.org/content/download/391766/7626038/1/LV-Imunterapijas-Blaknes-Noradijumi-Pacientiem.pdf