Šī informācija ir balstīta uz publicētajiem rakstiem dažādos medicīnas žurnālos. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs un šī nav informācija, uz kuras pamata varētu tikt apšaubīti Jūsu ārstējošā ārsta lēmumi. Jautājumu gadījumā vienmēr konsultējieties ar ārstu.
Galvenās ārstēšanas metodes kuņģa vēža gadījumā ir ķirurģiska ārstēšana, staru terapija un medikamentoza ārstēšana. Bieži vien labākus rezultātus var sasniegt, ja tiek kombinētas divas vai vairākas ārstēšanas metodes.
Ķirurģiska ārstēšana jeb operācija ir daļa no kuņģa vēža ārstēšanas, ja vien tā ir iespējama. Ja audzējs nav izplatījies uz citiem orgāniem, tad operācija (bieži vien kombinācijā ar citām terapijas metodēm) ir viena no galvenajām ārstēšanas metodēm.
Lielākoties subtotāla un totāla gastrektomija tiek veikta laparotomiski – ar lielu griezienu visa vēdera garumā. Šo pieeju dēvē arī par atvērtu ķirurģisku pieeju un to izmanto visbiežāk.
Atsevišķos gadījumos var veikt laparoskopisku gastrektomiju, kad vēdera priekšējā sienā ir nelieli griezieni, pa kuriem ievada video kameru un instrumentus vēdera dobumā. Šāda pieeja ļauj samazināt pēcoperācijas sāpju un atveseļošanās periodu.
Modernākā pieeja ir robota-asistēta laparoskopiska operācija, kad ķirurgs attālināti vada ierīci, kas veic laparoskopisku operāciju.
Gan subtotālas, gan totālas gastrektomijas gadījumā tiek izgriezti blakusesošie limfmezgli. To sauc par limfmezglu disekciju jeb limfadenektomiju, kas ir ļoti nozīmīga operācijas daļa.
Atsevišķos gadījumos var tikt veikta gastroskopija ar sekojošu papildus procedūru, lai mazinātu simptomus:
Kuņģa vēža operācija ir ļoti smaga un var radīt nopietnas problēmas. Biežākās blakusparādības ir asiņošana operācijas laikā, trombu veidošanās, kā arī blakusorgānu (piemēram, žultspūšļa vai aizkuņģa dziedzera) bojājums operācijas laikā. Retākos gadījumos novēro sūces veidošanos jaunizveidotajā savienojuma vietā ar barības vadu vai tievo zarnu.
Pēc ķirurģiskas ārstēšanas var novērot grēmas jeb dedzināšanas sajūtu aiz krūšu kaula , sāpes vēderā (īpaši pēc ēšanas) un dažu vitamīnu nepietiekamību. Kuņģim ir liela nozīme dažādu vitamīnu uzsūkšanā. Pēc kuņģa operācijas vairākumam cilvēku jāmaina ēšanas paradumi, jāēd mazākas porcijas un biežāk.
Staru terapijā izmanto augstas enerģijas starus (tādus kā rentgena stari), lai nogalinātu vai samazinātu vēža šūnas. Kuņģa vēža ārstēšanai lieto ierīci, kas raida starus uz ķermeni no ārpuses (ārējā apstarošana).
Staru terapiju uz konkrēto ķermeņa rajonu tiek virzīta no ārpuses. Pirms staru terapijas pacientam tiek veikta attēldiagnostika - datortomogrāfija, lai varētu izstrādāt staru terapijas plānu. Staru terapija ir līdzīga rentgena uzņemšanai, taču staru terapijas deva ir krietni lielāka. Staru terapijas procedūra ir nesāpīga. Katra procedūra ilgst vien dažas minūtes. Staru terapija parasti noris katru darba dienu (5 dienas nedēļā) un parasti kopā vairākas nedēļas, bet staru terapijas ilgums atkarīgs no vairākiem faktoriem.
Staru terapijas biežākās blakusparādības ir ādas problēmas tajā vietā, uz kuru tika vērsti stari, slikta dūša un vemšana, caureja, ātra nogurdināmība (cilvēks jūtas ļoti noguris pat pēc atpūtas). Šīs sūdzības parasti pazūd kādu laiku pēc ārstēšanas. Ja kombinē staru terapiju ar ķīmijterapiju, tad blakusparādības var pastiprināties.
Kuņģa vēža ārstēšanā var tikt pielietoti dažādi medikamentozās terapijas veidi - tādi, kā ķīmijterapija, imūnterapija un mērķterapija.
Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu. [1]
Ķīmijterapija parasti tiek nozīmēta ciklu veidā, lai organisms starp ķīmijterapijas kursiem varētu paspēt atjaunoties. Parasti ķīmijterapija tiek nozīmēta 1 līdz 4 nedēļu režīmā. [2]
Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas.
Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju.
Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija tēmē uz tām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto (arī precīzo) medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam. [1]
Dažādu šūnai nozīmīgu pamatprocesu norisē – augšana, dalīšanās, bojāeja - ir nozīme šūnās esošām molekulām. To bojājuma (mutācijas) gadījumā audzēja šūnas iegūst spēju nekontrolēti augt un dalīties.
Mērķterapijas biežākās blakusparādības ir caureja, aknu darbības traucējumi, ādas bojājumi, nagu pārmaiņas, plaukstu un pēdu pietūkums un apsārtums, asinsreces traucējumi, autoimūnas reakcijas un citas.
Imūnterapija ir organisma paša imūnsistēmas atmodināšana, stimulēšana vai stiprināšana ar dažādiem (dabīgiem vai mākslīgi radītiem) bioloģiskiem līdzekļiem. To mērķis ir palēnināt vai apturēt audzēja tālāku augšanu un metastazēšanos, kā arī atjaunot imūnsistēmas dabīgās funkcijas, lai tā labāk spētu atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcinātu. Nosacīti pie imūnterapijas metodēm pieskaita terapiju ar konkrētām monoklonālām antivielām un imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem, nespecifiskās imūnterapijas metodes, onkolītisko viroterapiju, terapiju ar T šūnām (dendrītiskām šūnām), citokīniem un citiem veidiem. [1]
Imūnterapijas biežākās blakusparādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, samazināta apetīte, locītavu sāpes, nieze, ar infūziju saistītas alerģiskas reakcijas (piemēram, drudzis, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana) un autoimūnas reakcijas. [3]
Sīkāk par imūnterapijas blaknēm variet lasīt rokasgrāmatā Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem.
Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!
Pacientiem, kuru vispārējais stāvoklis ir smags vai ir nozīmīgas blakussaslimšanas, specifiska terapija nav iespējama. Šiem pacientiem tiks nozīmēta simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe, kuras mērķis ir uzlabot pacienta pašsajūtu, mazināt simptomus. Simptomātisku terapiju un paliatīvo aprūpi nodrošina ģimenes ārsts un paliatīvās aprūpes speciālists. Šāda taktika var tikt nozīmēta uzreiz pēc audzēja atklāšanas vai pēc saņemtas pretaudzēja terapijas, kad visas ārstēšanās iespējas ir izsmeltas vai pasliktinājies pacienta vispārējais stāvoklis.
[1] Ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodes, https://www.talakizglitiba.lv/sites/default/files/2020-01/153_Audz%C4%93ju%20terapijas%20metodes.pdf
[2] Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju, https://onkomed.lv/wp-content/uploads/2020/09/Kimijterapijas-gramata_LV.pdf
[3] Kādas ir imūnterapijas blaknes? https://www.esmo.org/content/download/391766/7626038/1/LV-Imunterapijas-Blaknes-Noradijumi-Pacientiem.pdf