Slimība

  1. Par slimību, anatomiskā uzbūve, funkcijas
  2. Izplatība, cēloņi, riska faktori
  3. Klasifikācija (veidi, stadijas)

Par slimību, anatomiskā uzbūve, funkcijas

Prostata jeb priekšdziedzeris – dziedzeris, kas ir tikai vīriešiem. Priekšdziedzeris atrodas tieši zem urīnpūšļa, taisnās zarnas priekšpusē. Vads, pa kuru tek urīns (urīnizvadkanāls), iet tieši caur priekšdziedzeri. Prostata satur šūnas, kas veido šķidrumu (spermu) spermatozoīdu aizsardzībai.

Priekšdziedzeris sāk attīstīties jau pirms dzimšanas un turpina augt, līdz vīrietis kļūst pieaudzis. Šo augšanu veicina vīrišķie hormoni (androgēni). Ja vīrišķo hormonu līmenis ir zems, priekšdziedzeris nesasniedz normālu izmēru. Tomēr vecākiem vīriešiem prostatas daļa, kas atrodas ap urīnizvadkanālu, var atsākt augšanu. To sauc par labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH), kuras rezultātā rodas problēmas ar urīna izvadi. LPH ir slimība, kas jāārstē, tomēr tas nav vēzis.

Izplatība, cēloņi, riska faktori

Prostatas vēzis ir visbiežāk sastopamais vīriešu urīnizvadsistēmas un dzimumorgānu sistēmas audzējs, kā arī otrais izplatītākais ļaundabīgais audzējs vīriešiem pēc 40 gadu vecuma. Risks saslimt ar šo slimību pieaug divas reizes, ja prostatas vēzis bijis kādam radiniekam. Savukārt, ja ar priekšdziedzera vēzi slimojuši divi tuvi radinieki, risks saslimt pieaug pat deviņas reizes. Pārsvarā prostatas vēža gadījumi ir lēni noritoši un hroniska slimība, taču dažreiz prostatas vēzis var attīstīties un augt strauji - to nosaka vēža šūnu ļaundabīguma potenciāls. [2]

Latvijā kopš 2021.gada uzsākta valsts apmaksāta profilaktiskā pārbaude prostatas vēža noteikšanai reizi divos gados divām iedzīvotāju grupām:

  • visiem vīriešiem vecumā no 50 līdz 75 gadiem un
  • vīriešiem no 45 līdz 50 gadu vecumam, ja ģimenes anamnēzē prostatas vēzis ir konstatēts asinsradiniekam.

Profilaktiskās pārbaudes veikšanai ir jāvēršas sava ģimenes ārsta praksē. Ārsts izsniegs nosūtījumu asins parauga nodošanai un laboratorijā tiks noteikts prostatas specifiskais antigēns (PSA). [1]

Cēloņi

Priekšdziedzerī atrodas dažādu tipu šūnas, tomēr gandrīz vienmēr prostatas vēzis sākas dziedzera šūnās. Šo vēža veidu sauc par adenokarcinomu. Turpmākā informācija ir tikai par prostatas adenokarcinomu.

Vairākumā gadījumu prostatas vēzis aug ļoti lēni. Autopsiju rezultāti rāda, ka daudziem vecākiem vīriešiem (un arī jauniem vīriešiem), kas miruši no kādas citas saslimšanas, bijis arī priekšdziedzera vēzis, kas dzīves laikā nav izraisījis nekādas problēmas. 

Priekšdziedzera vēzis visbiežāk sākas ar ļoti nelielām izmaiņām dziedzera šūnu izmēros un formā. Šīs izmaiņas sauc par prostatas intraepiteliālo neoplāziju jeb priekšvēža stāvokli. Aptuveni pusei vīriešu 50 gadu vecumā ir intraepiteliālā neoplāzija. Intraepiteliālās neoplāzijas gadījumā ir izmaiņas priekšdziedzera šūnās, ko var saskatīt tikai zem mikroskopa, bet pašas šūnas atrodas savā vietā – tās neizplatās citur, kā to dara vēža šūnas. Šīs izmaiņas var būt gan zemas pakāpes (gandrīz normālas šūnas), gan augstas pakāpes (ļoti izmainītas šūnas).

Ja jums veikta prostatas biopsija, kas uzrāda augstas pakāpes intraepiteliālo neoplāziju, ir lielākas iespējas, ka priekšdziedzerī tomēr ir vēža šūnas. Šajā gadījumā jums nepieciešama rūpīga ārsta novērošana un pēc laika jāveic atkārtota biopsija.

Normālas cilvēka šūnas aug un funkcionē atbilstīgi informācijai, ko satur katras šūnas hromosomas. Hromosomas galvenā sastāvdaļa ir DNS (dezoksiribonukleīnskābe) – lielmolekulārs organiskais savienojums, kas satur ģenētisko informāciju un veido gēna ķīmisko pamatu katrā šūnā. DNS ir ķīmiska vienība, kas nes mūsu gēnus – instrukcijas par to, kā jādarbojas mūsu šūnām. Katra cilvēka šūna satur 23 hromosomu pārus. DNS mums ir iedzimta no vecākiem. Priekšdziedzera vēzi izraisa izmaiņas priekšdziedzera šūnu DNS. Neliela daļa (aptuveni 5-10%) prostatas vēža gadījumu saistīti ar iedzimtību. Priekšdziedzera vēzis var būt saistīts arī ar paaugstinātu dažu hormonu līmeni asinīs. Augstam vīrišķo hormonu (androgēnu) līmenim var izrādīties būtiska nozīme atsevišķos prostatas vēža gadījumos. Dažos pētījumos atklāts, ka vīriešiem ar paaugstinātu IGF-1 (insulīnam līdzīgo augšanas faktoru-1) hormona līmeni ir lielāka iespēja saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Citos pētījumos šāda sakarība nav atklāta. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.

Lai gan precīzi nav zināms, kas tieši izraisa priekšdziedzera vēzi, tomēr diezgan precīzi iespējams noteikt riska faktorus, kas provocē prostatas vēža attīstību. Riska faktors ir jebkādi apstākļi, kas paaugstina cilvēka iespēju saslimt ar noteiktu slimību. Atšķirīgiem vēža veidiem ir arī atšķirīgi riska faktori. Dažus riska faktorus (piemēram, smēķēšanu, lieko svaru, priekšdziedzera iekaisumu) var kontrolēt. Citus (piemēram, pacienta vecumu, garu augumu vai ģimenes anamnēzi) ietekmēt nav iespējams.

Riska faktori

Riska faktors vēl nav noteicošais slimības attīstībā. Lielākā daļa cilvēku, kam ir viens vai vairāki riska faktori, nekad nesaslimst ar vēzi, toties cilvēkam, kam ir vēzis, var nebūt neviena no riska faktoriem. Par vairākiem prostatas vēža riska faktoriem īstas skaidrības vēl nav.

  • Vecums - vecums ir nozīmīgākais prostatas vēža riska faktors. Iespēja saslimt ar prostatas vēzi strauji palielinās vīrietim pēc 50 gadu vecuma. Aptuveni divi no trim prostatas vēža gadījumiem tiek atklāti vīriešiem, kas vecāki par 65 gadiem.
  • Rase - nezināmu iemeslu dēļ priekšdziedzera vēzis daudz biežāk sastopams melnādainiem afrikāņiem; viņiem priekšdziedzera vēzi biežāk atklāj jau vēlīnās stadijās, arī mirstība no prostatas vēža ir ievērojami augstāka. Prostatas vēzis daudz retāk ir aziātiem un spāņu izcelsmes vīriešiem. Šobrīd īsti nav skaidrs, kāpēc ir šādas rases un etniskās atšķirības.
  • Tautība - prostatas vēzis biežāk sastopams Ziemeļamerikā, Ziemeļeiropā un Rietumeiropā. Retāk tas sastopams Āzijā, Āfrikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā.
  • Ģimenes anamnēze - dažās ģimenēs priekšdziedzera vēzis tiek nodots no paaudzes paaudzē. Vīriešiem, kam kāds no tuviem radiniekiem (tēvs vai brālis) slimo ar priekšdziedzera vēzi, ir lielāka iespēja ar to saslimt, īpaši, ja radinieki sasirguši salīdzinoši jauni.
  • Gēni - zinātnieki atklājuši atsevišķus gēnus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē un paaugstina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr šos gēnus atklāj tikai nelielai daļai vīriešu ar prostatas vēzi. Vienkārši ģenētiski testi šo gēnu noteikšanai nav pieejami, šajā virzienā nepieciešami papildu pētījumi.
  • Uzturs - uztura loma priekšdziedzera vēža attīstībā līdz galam vēl nav skaidra, tomēr izpētīti atsevišķi faktori. Vīriešiem, kas ēd daudz sarkanās gaļas un produktus ar augstu tauku saturu, ir lielākas izredzes saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Šiem vīriešiem ir arī tieksme uzturā maz lietot augļus un dārzeņus. Ārsti nav īsti pārliecināti, kurš no šiem faktoriem paaugstina risku iegūt vēzi.
  • Aptaukošanās - vairākums pētījumu nav pierādījuši sakarību starp aptaukošanos (palielinātu ķermeņa svaru) un paaugstinātu priekšdziedzera vēža risku. Atsevišķos pētījumos pierādīts, ka aptaukošanās gadījumā priekšdziedzera vēzis tiek atklāts vēlīnās stadijās, kā arī ir augstāka mirstība no prostatas vēža.
  • Fiziskā aktivitāte - lielākajā daļā pētījumu atklāts, ka fiziska aktivitāte nesamazina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr atsevišķos pētījumos tika pierādīts, ka paaugstināta fiziska aktivitāte, īpaši vecāka gadagājuma vīriešiem, samazina prostatas vēža attīstību. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.
  • Priekšdziedzera infekcijas un iekaisumi - daži pētījumi vedina domāt, ka prostatīts (priekšdziedzera iekaisums) var paaugstināt risku iegūt prostatas vēzi, tomēr citi pētījumi nav atklājuši šādu sakarību. Daži pētījumi arī liek domāt, ka seksuāli transmisīvās slimības var paaugstināt priekšdziedzera vēža risku. Tomēr citos pētījumos šie dati nav apstiprināti, tāpēc konkrēti secinājumi pagaidām nav iespējami.

Klasifikācija (veidi, stadijas)

Veidi

Priekšdziedzera vēzi iedala pakāpēs pēc tā, cik ļoti vēža šūnas līdzinās normālām šūnām. Ja šūnas ir ļoti izmainītas un ir maz līdzības ar normālām priekšdziedzera šūnām, tas nozīmē, ka vēzis ir agresīvs un aug ļoti ātri. Visbiežāk prostatas vēža pakāpes noteikšanai lieto Glīsona metodi.

Tiek analizēti vairāki priekšdziedzera šūnu paraugi (biopsijas paraugi) no abām prostatas daivām, un patologs katram paraugam piešķir malignitātes (ļaundabīguma) pakāpi no 1 līdz 5.

  • 1.–2. malignitātes pakāpe atbilst normālām priekšdziedzera šūnām. 
  • 3.–5. malignitātes pakāpe atbilst vēža šūnām, kur 5. malignitātes pakāpe atbilst visvairāk izmainītām šūnām. 

Patologs nosaka kopējo Glīsona skaitli, paraugā izvērtējot divas visbiežāk sastopamās malignitātes pakāpes pēc šūnu izmaiņu pakāpes. Piemēram, ja visbiežākais novērtējums ir “3”, un nākamais biežākais novērtējums ir “4”, kopējais novērtējums pēc Glīsona klasifikācijas ir “7”. Jo skaitlis lielāks, tas nozīmē, ka šūnas ir stipri izmainītas un audzējs, iespējams, progresēs ievērojami ātrāk. Parasti novērtējums pēc Glīsona klasifikācijas prostatas vēža gadījumos ir 6–10. Jautājiet savam ārstam, kāda pakāpe ir jūsu audzējam un ko tas nozīmē, jo pakāpei ir liela nozīme ārstēšanas taktikas izvēlē.

Stadijas

Ja biopsijas rezultāti uzrāda vēža esamību, jānoskaidro, kur atrodas vēzis un cik tālu tas izplatījies. Pēc tā vēzi iedala stadijās. Šis iedalījums ir nozīmīgs ārstēšanas izvēlei.

Pamatojoties uz klīnisku izmeklēšanu, priekšdziedzeri iztaustot (digitālu rektālu izmeklēšanu - DRI), PSA līmeni asinīs un Glīsona skaitli, tiek piemeklēts izmeklēšanas plāns. Vispārējai pacienta apskatei (tostarp DRI) ir ļoti liela nozīme vēža stadijas noteikšanā. Ārstam ir jāapskata arī citas jūsu ķermeņa daļas, lai noteiktu, vai tajās nav izplatījies vēzis. Ārsts uzdos jums jautājumus par sūdzībām – arī par sāpēm kaulos, kas var norādīt uz vēža šūnu izplatību kaulos.

Lai noteiktu vēža stadiju, jāņem vērā daudzi faktori. Stadijas apzīmē ar romiešu cipariem no 0 līdz IV (0 līdz 4). Jo zemāks cipars, jo agrīnāks un mazāk izplatījies vēzis. Jo augstāks cipars, piemēram, IV stadija, jo vēzis ir plašāks un nopietnāks.

Pēc visu analīžu rezultātu apkopošanas ārsts var noteikt, kura vēža stadija jums ir. Palūdziet ārstam, lai viņš jums saprotamā valodā izskaidro, ko nozīmē šī stadija. Tas palīdzēs jums sadarboties ar ārstu un pieņemt lēmumu par turpmāko ārstēšanas taktiku.

Klīniskā stadija

Ir divi veidi, kā priekšdziedzera vēzi iedalīt stadijās. Klīniski stadiju nosaka, pamatojoties vispārējās apskates rezultātos, laboratoriskos un citos jums veiktos izmeklējumos.

Patohistoloģiskā stadija

Ja jums veikta operācija un tās laikā paņemti audu paraugi analīzei, tad pēc to rezultātiem nosaka patoloģisko stadiju. Tas nozīmē, ka pēc operācijas jūsu vēža stadija var mainīties. Patohistoloģiskā stadija ir daudz precīzāka par klīnisko stadiju.

Piedāvājam priekšdziedzera vēža stadiju īsu raksturojumu. Atgādinām, ka jūsu ārsts var sniegt detalizētāku skaidrojumu.

"I stadija"

Vēzis aizņem pusi vai mazāku daļu no vienas priekšdziedzera daivas (T1-N0-M0 vai T2a-N0-M0)

T - Klīniski nemanāms audzējs, nav ne palpējams. ne redzams, izmantojot attēldiagnostiku (T1); Audzējs aizņem pusi no vienas daivas vai mazāk (T2a)

N - Nav metastāžu reģionālajos limfmezglos (N0)

M - Nav attālu metastāžu (M0)

"II stadija"

Vēzis aizņem vairāk nekā pusi no vienas priekšdziedzera daivas, bet joprojām ir lokalizēts priekšdziedzerī (T2b-N0-M0) vai T2c-N0-M0)

T - Audzējs aizņem vairāk nekā pusi no vienas priekšdziedzera daivas, bet nav izplatījies abās daivās  (T2b); Audzējs ir atrodams abās daivās  (T2c)

N - Nav metastāžu reģionālajos limfmezglos (N0)

M - Nav attālu metastāžu (M0)

"III stadija"

Vēzis ir izpleties caur  priekšdziedzera kapsulu un var būt izplatījies sēklas pūslīšos (T3-N0-M0)

T - Audzējs ir izpleties caur priekšdziedzera kapsulu (T3)

N - Nav metastāžu reģionālajos limfmezglos (N0)

M - Nav attālu metastāžu (M0)

"IV stadija"

Vēzis ir izplatījies tuvākajos orgānos, piemēram, taisnajā zarnā vai urīnpūslī (T4-N0-M0),  tuvākajos limfmezglos (jebkāds T-N1-M0) vai citās ķermeņa daļās ārpus iegurņa (jebkāds T un N-M1)

T - Audzējs ir fiksēts pie iegurņa sienas vai izplatījies blakus esošajās struktūrās (izņemot sēklas pūslīšus), piemēram, ārējā sfinkterī, taisnajā zarnā, urīnpūslī, cēlājmuskuļos un (vai) iegurņa sienā (T4)

N - Metastāzes reģionālajos limfmezglos (N1)

M - Attālas metastāzes (M1)

 

[1] Nacionālais veselības dienests, Valsts apmaksāta profilaktiskā pārbaude prostatas vēža noteikšanai, https://www.vmnvd.gov.lv/lv/jaunums/ievies-valsts-apmaksatu-profilaktisko-parbaudi-prostatas-veza-noteiksanai

[2] ESMO klīniskās vadlīnijas, Prostatas vēzis, 2020. gada 25. jūnijā