Diagnostika
Simptomi
- Liela daļa, līdz pat aptuveni ½ pacientu var būt asimptomātiski jeb bez simptomiem un izmaiņas būtu konstatējamas vien asins analīzēs.
- Lielākajai daļai ar simptomiem, aptuveni 90 % gadījumu, pirmais simptoms ir limfadenopātija jeb limfmezglu palielināšanās, kas šajā gadījumā var būt arī simetriska jeb abās ķermeņa pusēs, kā arī iesaistot lielu daļu citu ķermeņa limfmezglu grupu. Visbiežāk sākotnēji pacienti pamana palielinātus limfmezglus tieši kakla rajonā. Jāmin, ka tie būs nesāpīgi un var arī dinamiski mainīties, periodiski samazinoties vai palielinoties, bet ne pazūdot pavisam.
- Splenomegālija un/vai hepatomegālija jeb attiecīgi liesas un/vai aknas palielināšanās, ka parasti izteiktus simptomus neizraisīs, būs nesāpīga un arī nebūs palielināta jutība, to palpējot jeb taustot.
- Patoloģiskās šūnas var iesaistīt un infiltrēt jebkuru orgānu, bet tā kā āda ir vienkārši izmeklējama, tad tas ir viens no biežāk iesaisītajiem orgāniem, kuru izmaiņas konstatē pacienta izmeklēšanas un diagnozes uzstādīšanas brīdī. Ādas izmaiņas leikozes gadījumā visbiežāk ir konstatējamas uz sejas un tās var būt dažādas izpausmes gan plankumu un mezglu veidā, gan čūlu un pūslīšu veidā.
Izmeklēšanas metodes
Diagnostika iekļauj gan pacienta anamnēzes jeb slimības vēstures ievākšanu, gan dažādu instrumentālu un vizuālās diagnostikas metožu izmantošanu. Attiecībā uz slimības vēsturi ārsts uzdos specifiskus jautājumus, lai pēc iespējas mērķtiecīgāk un precīzāk novērtētu pacienta sūdzības un simptomus un to iespējamo saistību ar konkrēto slimību.
Diagnostiku nosacīti var iedalīt vairākās daļās:
- Izmeklējumi, ar kuriem tiek noteikta un apstiprināta diagnoze (biopsija);
- Izmeklējumi, ar kuriem precizē stadiju un iespējamo slimības agresivitātes risku (piemēram, vizuālās diagnostiskas izmeklējumi, hronisku vīrusu infekciju noteikšana u.c.);
- Izmeklējumi, ar kuriem nosaka pacienta kopējo veselības stāvokli, kas ir īpaši svarīgi uzsākot ārstēšanu, kā arī sevišķi, ja gaidāma kādu orgānu sistēmu ietekmējoša, toksiska terapija (piemēram, elektrokardiogrāfija, ehokardiogrāfija). [1]
Asins analīzes
Asins analīzes, kur izvērtē gan pilnu asins ainu, gan bioķīmiju ir viena no pirmajām izmeklēšanas metodēm, kas ir vienkārša un ātri veicama, lai novērtētu iespējamu leikozes esamību. Raksturīgākās izmaiņas:
- Leikocitoze jeb paaugstināts leikocītu skaits tieši uz limfocītu šūnu rēķina, kas var sasniegt vairākus desmitus tūkstošu. Tik liels leikocītu skaits pie infekcijām nebūs raksturīgs;
- Asins bioķīmijas analīzēs specifiskas izmaiņas, kas norādītu par konkrēto slimību, nebūs.
Visiem pacientiem diagnozes apstiprināšanas gadījumā nepieciešams noteikt arī hepatīta B un C vīrusus, kā arī cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV), jo tas var ietekmēt ārstēšanas efektivitāti un atkarībā no individuālās situācijas terapiju būtu nepieciešams kombinēt vai citādi pielāgot.
Perifēro asiņu iztriepe
Perifēro asiņu iztriepe ir vienkāršs izmeklējums, kurā pacienta asins paraugu apskata zem mikroskopa. HLL gadījumā var būt novērojamas raksturīgās tā dēvētās Botkina-Gumprehta ēnas, kas ir bojāgājuši limfocīti, kā arī ir citas raksturīgas iezīmes, kuras var novērtēt šajā izmeklējumā.
Plūsmas citometrija
Plūsmas citometrija tiek uzskatīts par galveno apstiprinošo izmeklējumu, ar kuru pierādīt HLL. Šajā izmeklējumā ir pietiekami izmantot pacienta asins paraugu, jo patoloģiskās šūnas veidojas kaulu smadzenēs, pēc tam nonākot asins cirkulācijā. Ar šī izmeklējuma palīdzību asinīs cirkulējošās šūnas tiek šķirotas atkarībā no tā, kādi šūnas virsmas receptori atrodas uz tām, līdz ar to šādi iespējams identificēt kāda tipa leikoze ir pacientam. Nepieciešamības gadījumā šajā izmeklējumā var izmantot arī cita veida organisma bioloģiskos materiālus, piemēram, kaulu smadzeņu aspirātu vai cerebrospinālo šķidrumu, kas cirkulē ap galvas un muguras smadzenēm.
Kaulu smadzeņu biopsija (trepānbiopsija) un aspirācija
Šo izmeklējumu var izmantot tad, ja plūsmas citometrija nav pieejama vai, piemēram, ir atšķirīgas iezīmes, kas varētu liecināt par akūtu slimību.
Ultrasonogrāfija (US) vai datortomogrāfija (CT)
Vizuālās diagnostiskas izmeklējumi, piemēram, ultrasonogrāfija (US) vai datortomogrāfija (CT) diagnozes apstiprināšanai nav nepieciešami, līdz ar to tie ir veicami vien pie noteiktām indikācijām, piemēram, lai izvērtētu liesas palielināšanos jeb splenomegāliju, kas var būt kā depo jeb uzglabāšanas orgāns patoloģiskajām šūnām.
Pēc ārsta rekomendācijām nepieciešamības gadījumā var tikt veikti arī citi papildus precizējoši izmeklējumi.
[1] ESMO Clinical Practice Guidelines: Haematological Malignancies, 2018