Krūts vēzis

• Standartterapija lielākajai daļai "0 stadijas" krūts vēža gadījumu ir krūti saudzējoša operācija, kam seko staru terapija.
• Alternatīva iespēja ir modificēta radikāla mastektomija (krūts un paduses limfmezglu izoperēšana) ar vai bez krūts rekonstruktīvas operācijas. Neinvazīva audzēja gadījumā papildus staru terapija nav nepieciešama.
• Papildus pozitīvu receptoru gadījumā, var tikt piemērota medikamentoza ārstēšana, lai mazinātu slimības recidīva risku.
• Lobulāra karcinoma in situ ir riska faktors audzēja attīstībai tajā pašā un otrā krūtī.
   

Šajā stadijā svarīga ir rūpīga novērošana visā pacientes dzīves laikā (tostarp, mamogrāfija reizi gadā un krūts izmeklēšana reizi 3 līdz 6 mēnešos) vai pārrunājams jautājums par profilaktisku mastektomiju pacientēm, kam ģimenē ir vēža gadījumi.

Staru terapija ir ārstēšanas metode, kurā ar jonizējoša starojuma palīdzību tiek iznīcinātas audzēja šūnas. Nepieciešamību piemērot šo terapijas veidu izvērtē konsīlijs. Staru terapiju plāno un uzrauga staru terapeits, plāno medicīnas fiziķi un ikdienā ar pacientu strādā radiogrāferi. Staru terapijas laikā katrai pacientei tiek izstrādāts individuāls terapijas plāns, aprēķināta plānotā starojuma summārā deva, atzīmēti starošanas lauki. Starojuma deva tiek sadalīta nelielu frakciju (starojuma devu) veidā, kuru paciente standartā saņem vidēji 5-6 nedēļu laikā. Staru terapijas laikā var rasties blakusorgānu bojājums – staru pulmonīts, sirds muskuļa bojājums, augstāk lokalizētiem audzējiem un pēc mastektomijas ir barības vada apdeguma risks. Lai minimizētu bojājuma risku, jonizējoša starojuma pievade tiek precīzi plānota, ja iespējams, pielieto elpošanas sinhronizētu staru terapiju. Pirms staru terapijas uzsākšanas staru terapeits pacientiem sniedz informāciju par profilakses pasākumiem. Ādas apdeguma profilaksei rekomendē aizsargājošos krēmus. Pēc dažām nedēļām, kad rodās apdegums, lokāli āda ik dienu ir jāapstrādā ar dzīšanu veicinošiem līdzekļiem, līdz staru terapijas kursa beigām un vairākas nedēļas pēc tam. Plaušu un sirds bojājumu gadījumā var tikt rekomendēta papildus medikamentoza ārstēšana. Svaigs gaiss, kā, piemēram, pastaigas vismaz 2 stundas dienā, ir ļoti svarīgs profilakses pasākums, kas veicina audu dzīšanu un kardiorespiratoras sistēmas orgānu veselību. Ja rodas nopietnākas saru terapijas komplikācijas, tās arstē staru terapeits. [2]

• neoadjuvanta terapija, kas tiek īstenota pirms operācijas ar mērķi samazināt audzēja apjomu un/vai reģionālos limfmezglus;
• adjuvanta terapija, kas tiek piemērota atkarībā no stadijas un audzēju raksturojošiem parametriem pēc operācijas;
• paliatīva terapija, kuras nolūks ir samazināt audzēja šūnu daudzumu organismā, palēnināt to augšanu, gadījumos, kad citi radikāli ārstēšanas veidi nav iespējami.
   

Terapijas izvēle, kā minēts iepriekš, ir atkarīga gan no pacientes vispārējā stāvokļa, blakusslimībām, gan audzēja stadijas un histoloģiskajiem parametriem. [2]

Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu. [3]

Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas.

Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju. 

Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija tēmē uz tām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto (arī precīzo) medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam. [3] 

Dažādu šūnai nozīmīgu pamatprocesu norisē – augšana, dalīšanās, bojāeja - ir nozīme šūnās esošām molekulām. To bojājuma (mutācijas) gadījumā audzēja šūnas iegūst spēju nekontrolēti augt un dalīties.

Mērķterapijas biežākās blakusparādības ir caureja, aknu darbības traucējumi, ādas bojājumi, nagu pārmaiņas, plaukstu un pēdu pietūkums un apsārtums, asinsreces traucējumi, autoimūnas reakcijas un citas. 

Endokrīnā terapija tiek piemērota hormonreceptoru pozitīva (HR+) krūts vēža gadījumā, kur audzēja šūnās atrasti hormonreceptori – estrogēnu receptori (ER) vai progesterona receptori (PR). Medikamenta darbības būtība ir organismā producēto hormonu darbības bloķēšana. [2] 

Endokrīnās terapijas biežākās blakusparādības ir menopauzei līdzīgi simptomi - karstuma viļņi, svīšana naktīs, garastāvokļa svārstības, reizēm ir vērojams svara pieaugums un sāpes locītavās.

Neoadjuvanta (pirmsoperācijas) sistēmiska terapija tiek veikta ar ķīmijterapijas, mērķterapijas vai, retāk, endokrīnās terapijas preparātiem, pirms potenciālas audzēju likvidējošas operācijas, retāk, staru terapijas.

• krūts vēža inflammatoro formu;
• ja audzēju sākotnēji nevar radikāli (totāli) izoperēt dēļ tā lokālas vai reģionālas izplatības, t.i. IIIA (izņemot T3N1M0), IIIB, IIIC stadija;
• pacients vēlas krūti saglabājošo operāciju, bet sākotnējie audzēja izmēri tādu operāciju nepieļauj.
   

Neoadjuvanta terapija ir jāuzsāk 2-4 nedēļas pēc krūts vēža diagnozes apstiprināšanas. Neoadjuvantai ķīmijterapijai lieto citotoksiskus preparātus, ievadot tos intravenozi. Intervāls starp kursiem (ievades reizēm) ir no 1 līdz 3 nedēļām.

Gadījumā, ja audzējs ir HER2 receptorus ekspresējošs, šos receptorus audzēja šūnās var bloķēt ar mērķterapiju, ievadot tos intravenozi vai zemādā. Pirms šīs grupas medikamentu nozīmēšanas ārsts obligāti izvērtē ar ehokardiogrāfijas palīdzību pacienta sirds funkcionālo stāvokli, jo medikaments ir kardiotoksisks. Mērķterapija ar HER2 blokatoriem, kas tika uzsākta (ar vai bez citotoksiskas ķīmitjerapijas) preoperatīvi, tiek turpināta līdz 1 gada kursam.

Pirms operācijas var nozīmēt arī endokrīno terapiju estrogēna un progesterona receptorus ekspresējošu (hormonpozitīvo, HR+) audzēju gadījumā. Neoadjuvanta hormonterapija ilgst aptuveni 3-12 mēnešus. Terapijas ilgums var atšķirties, atkarībā no terapijas panesamības un slimības dinamikas. [2]

Pirms terapijas, terapijas laikā un pabeidzot neoadjuvantu terapiju, onkologa ķīmijterapeita pienākums katras vizītes laikā ir sekot lokālajam stāvoklim, pēc nepieciešamības nozīmējot papildu izmeklējumus (USG, MG, +/- MR), lai pēc iespējas ātrāk atklātu gadījumus, kad sistēmiskā terapija nav efektīva un ir nepieciešams mainīt medikamentus vai taktiku. Neefektīvas neoadjuvantās terapijas gadījumā sasaucams atkārtots multidisciplinārs konsīlijs, lai lemtu par tālāko taktiku (medikamentu maiņa, operācija, staru terapija). Pirms un pēc neoadjuvantās terapijas beigām obligāti veic vienādus krūšu izmeklējumus (parasti MRI), ar kuru palīdzību izvērtē terapijas efektu un secina par operācijas apjomu.

Tā tiek dēvēta terapija, kas ir nepieciešama papildus pēc ķirurģiskas ārstēšanas. Ķīmijterapija, hormonterapija un mērķterapija tiek dēvēta par sistēmisku terapiju (preparāti nonāk asinsritē). Tās mērķis ir pasargāt pacienti un iedarboties uz audzēja šūnām, kas pēc operācijas iespējams ir palikušas organismā. [2]

Adjuvantā citotoksiskā ķīmijterapija tiek nozīmēta, kad operācijas brūces ir sadzijušas. Ķīmijterapijas shēmas ir tādas pašas kādas neoadjuvantā režīmā. Terapijas nozīmēšanas un uzraudzības principi ir līdzīgi kā neoadjuvantai terapijai.

Adjuvantās ķīmijterapijas ilgums parasti ir 3-6 mēneši atkarībā no izvēlētās shēmas. Ja pacientes veselības stāvoklis atļauj, tad atsevišķos gadījumos nozīmē tā saucamo “blīvo devu” jeb “dose-dense” ķīmijterapijas režīmu, kad ķīmijterapijas infūzijas ar standarta intervālu 3 nedēļas tiek ievadītas ik 2 nedēļas.

Adjuvantā mērķterapija tiek pielietota pacientiem ar HER2 receptoru pozitīvu krūts audzēju. HER2 receptoru blokatorus ievada monoterapijā, kopā ar adjuvanto citotoksisko ķīmijterapiju vai pēc tās. Terapijas ilgums ir 18 ievades ik 3 nedēļas, apmēram 1 gadu.

Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!