Ārstēšana
Šī informācija ir balstīta uz publicētajiem rakstiem dažādos medicīnas žurnālos. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs un šī nav informācija, uz kuras pamata varētu tikt apšaubīti Jūsu ārstējošā ārsta lēmumi. Jautājumu gadījumā vienmēr konsultējieties ar ārstu.
Galvenie faktori, kas nosaka piemērotākās ārstēšanas izvēli, ir:
- jūsu vecums un prognozējamais dzīves ilgums;
- vai jums ir citas nopietnas veselības problēmas;
- jūsu vēža stadija un pakāpe;
- jūsu uzskats (un jūsu ārsta viedoklis) par nepieciešamību ārstēt vēzi;
- katras ārstēšanas metodes iespēja izārstēt vēzi (potenciālais ieguvums);
- jūsu nostāja pret blakusparādībām, kādas ir katrai no ārstēšanas metodēm (potenciālie riski).
Jums šķiet, ka lēmums jāpieņem pēc iespējas ātrāk, tomēr nesteidzieties, apkopojiet visu informāciju un rūpīgi izpētiet. Izrunājieties ar savu ārstu. Izrunājieties ar ārstu, kas specializējies prostatas vēža ārstēšanā un pārzina visas ārstēšanas metodes. Jums jāapsver visi plusi un mīnusi, kas ir katrai no ārstēšanas metodēm, – tāpat jāapsver to trūkumi, blakusparādības un risks. Tikai tad pieņemiet lēmumu.
Novērošanas (nogaidošā) taktika
Tā, kā priekšdziedzera vēzis parasti aug ļoti lēni, dažiem vīriešiem (īpaši, vecāka gadagājuma vai tiem, kam ir kādas citas nopietnas veselības problēmas) var nebūt nepieciešama nekāda ārstēšana. Tā vietā ārsts var izvēlēties tā saucamo novērošanas (nogaidošo) taktiku.
Tas nozīmē, ka vēzis tiks rūpīgi novērots (sekojot PSA līmenim asinīs), neizmantojot nekādu ārstēšanu, piemēram, operatīvu vai staru terapiju. Tas varētu būt labs lēmums gadījumā, ja vēzis nerada nekādas sūdzības, iespējams, aug ļoti lēni, ir neliels un atrodas tikai vienā priekšdziedzera daļā. Šo metodi izvēlas daudz retāk, ja pacients ir jauns, bez blakus slimībām un ja audzējs aug ātri.
Novērošanas taktika ir saprātīgs lēmums gadījumā, ja pacientam ir lēni augošs audzējs, jo nav īsti zināms, vai aktīva ārstēšana pagarinās viņa dzīvi. Daži vīrieši izvēlas novērošanas taktiku, jo, viņuprāt, blakusparādības no aktīvas ārstēšanas ievērojami pārsniedz iespējamo ieguvumu. Savukārt citi ir gatavi pieņemt iespējamās blakusparādības, lai tikai mēģinātu uzvarēt vēzi vai mazināt tā izplatību/un vai simptomus.
Novērošanas taktika nenozīmē, ka jūs tiksiet atstāts bez ievērības. Tieši pretēji – ārsts uzmanīgi vēros slimības attīstību. Jums būs jānosaka PSA līmenis un palpatori jāizmeklē priekšdziedzeris ik pēc trim vai sešiem mēnešiem, kā arī ik gadu jāveic priekšdziedzera biopsija. Ja jums sākas kādas sūdzības vai arī audzējs sāk augt ātrāk, jums jāapsver aktīvas terapijas iespēja. Novērošanas metodes vājā vieta – jūs varat palaist garām brīdi, kad vēzis sāk strauji progresēt, un tas var ietekmēt ārstēšanas izvēli.
Ķirurģiska ārstēšana
Biežākās operācijas priekšdziedzera vēža gadījumā ir radikāla prostatektomija un priekšdziedzera transuretrāla rezekcija.
Radikāla prostatektomija
Šī operācija paredzēta vēža pilnīgai likvidācijai. To visbiežāk izvēlas tad, kad vēzis vēl nav izplatījies ārpus prostatas. Radikālas prostatektomijas gadījumā tiek izņemts priekšdziedzeris un audi ap to.
Ir sekojošas radikālas prostatektomijas metodes:
Radikāla prostatektomija ar pieeju virs kaunuma kaula
Griezums tiek veikts vēdera lejasdaļā. Pacients atrodas vispārējā narkozē (ir iemidzināts) vai arī saņēmis medikamentus, kas ķermeņa apakšdaļu padara nejutīgu (epidurālā anestēzija), un saņēmis nomierinošus medikamentus.
Ķirurgs izoperē priekšdziedzeri un apkārtējos audus, limfmezglus un sēklas pūslīšus.
Nervi, kas atbild par erekciju, atrodas ļoti tuvu priekšdziedzerim. Dažkārt operācijas laikā ir iespējams izvairīties no šā nerva bojājuma (to sauc par nervu saudzējošo pieeju). Tas samazina, bet pavisam nenovērš iespēju, ka pēc operācijas attīstīsies impotence (nespēja sasniegt erekciju). Ja jums bija saglabāta erekcija pirms operācijas, ārsts var censties neievainot šo nervu. Protams, ja vēzis ir cauraudzis šo nervu, tad ārstam jāizņem arī tas. Pat ja nervu izdotas pasargāt, pēc operācijas paies vairāki mēneši, pirms jums atgriezīsies spēja ereģēt. Tas notiek tāpēc, ka operācijas laikā nervs tiek nedaudz skarts un kādu laiku nespēj pienācīgi darboties.
Radikāla prostatektomija ar pieeju no starpenes
Šīs operācijas laikā ķirurgs veic griezumu starpenē (ādā starp taisno zarnu un sēkliniekiem). Ar šo metodi nav iespējams izņemt limfmezglus un ir sarežģītāk veikt nervu saudzējošo operāciju. Tā kā šī operācija prasa mazāk laika nekā iepriekš raksturotā, to var veikt vīriešiem, kam nav nepieciešama nervu saudzējošā operācija vai kam ir kādas citas veselības problēmas, kas sarežģī pirmās operācijas veikšanu.
Operācija ar pieeju no kaunuma kaula ilgst aptuveni pusotru līdz četras stundas. Operācijai ar pieeju no starpenes nepieciešams mazāk laika. Pēc operācijas stacionārā parasti jāuzturas vidēji trīs dienas, atsākt darbu var vidēji pēc trim līdz piecām nedēļām.
Parasti pēc operācijas urīnpūslī caur dzimumlocekli tiek ievietota caurulīte (katetrs), kas palīdz notecēt urīnam. To veic, kamēr jūs vēl esat aizmidzis. Katetrs paliks urīnpūslī vienu līdz trīs nedēļas un atveseļošanās periodā palīdzēs noplūst urīnam. Pēc katetra izņemšanas jūs varēsit urīnu nolaist pats.
Laparoskopiska radikāla prostatektomija
Abas iepriekš aprakstītās operatīvās iejaukšanās metodes ir “atvērtās”, kad ārstam jāveic plašs griezums ādā, lai izņemtu prostatu. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ķirurgam izdarīt tikai nelielus iegriezumus ādā un ar speciāliem gariem instrumentiem izņemt prostatu. To sauc par laparoskopisko radikālo prostatektomiju, un tā tiek izmantota arvien biežāk.
Laparoskopiskas operācijas priekšrocības: mazāka asiņošana, nesāpīgāka, īsāks laiks jāpavada slimnīcā, īsāks atveseļošanās periods. Ar laparoskopiju iespējama arī nervu saudzējoša operācija; blakusparādības, kas saistītas ar nerva ievainojumu, ir tieši tādas pašas kā pie “atvērtām” operācijas metodēm.
Prostatas transuretrāla rezekcija
Prostatas transuretrāla rezekcija tiek veikta tādēļ, lai mazinātu sūdzības (piemēram, urinēšanas traucējumus) vīriešiem, kam kontrindicētas citas operācijas. Ar šīs metodes palīdzību nevar izārstēt vai izoperēt visu audzēju. Šādu operāciju bieži vien izvēlas tādēļ, lai atvieglotu sūdzības pacientiem, kam ir labdabīga priekšdziedzera adenoma.
Operācijas laikā caur dzimumlocekli urīnizvadkanālā ievada instrumentu, kura galā ir stieples cilpa. Stieple ir sakarsēta, un ar tās palīdzību tiek izgriezta priekšdziedzera daļa, kas nospiež urīnizvadkanālu. Šajā operācijā netiek veikti lieli iegriezumi ādā. Operācijas laikā tiek lietota spinālā (padarīta nejutīga ķermeņa lejasdaļa, sākot no vidukļa) vai vispārējā (jūs esat iemidzināts) anestēzija.
Operācija ilgst aptuveni stundu. Parasti jūs izraksta no slimnīcas vienu vai divas dienas pēc operācijas, un darbā jūs varat atgriezties pēc vienas vai divām nedēļām. Pēc operācijas uz divām trim dienām urīnizvadkanālā jāievieto caurulīte (katetrs), kas novadīs urīnu. Kādu laiku pēc operācijas urīnā var būt neliels asiņu piejaukums.
Radikālas prostatektomijas risks un blakusparādības
Jebkurai priekšdziedzera vēža operācijai var būt vairāki riski un blakusparādības.
Ķirurģiskais risks šai operācijai var būt tāds pats, kā jebkurai citai operācijai. Tās var būt problēmas ar anestēziju, neliels sirdslēkmes risks, insults, trombi kājās, infekcija un asiņošana. Tieši jūsu komplikāciju risks atkarīgs no jūsu vecuma un vispārējā veselības stāvokļa.
Būtiskākās iespējamās blakusparādības pēc radikālas prostatektomijas ir urīna nesaturēšana (inkontinence) un nespēja sasniegt erekciju (impotence). Šādas pašas blakusparādības var būt arī citām ārstēšanas metodēm.
Urīna nesaturēšana - urīna nesaturēšana nozīmē, ka jūs nevarat kontrolēt urīna noplūdi vai arī ir neliela urīna noplūde nepārtraukti. Ir dažādi urīna nesaturēšanas veidi. Ja jums ir šāda problēma, tā var jūs ietekmēt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.
- Slodzes nesaturēšana ir biežākais nesaturēšanas veids, kas attīstās pēc prostatas operācijas. Vīriešiem, kam ir slodzes nesaturēšana, urīna noplūde notiek klepus vai fiziskas piepūles laikā vai arī tad, kad smejas un šķauda.
- Nesaturēšana pārpildīta urīnpūšļa dēļ - šajā gadījumā vīriešiem urinēšana ir ilgstoša, urīns plūst ar vāju strūklu un ilgi.
- Neatliekamā nesaturēšana – jeb pāraktīvs urīnpūslis – pēkšņa un nepārvarama vajadzība iztukšot urīnpūsli, bez iespējas šo procesu kontrolēt. Vēlme urinēt nav atkarīga no urīna daudzuma urīnpūslī.
Retos gadījumos vīrietis var zaudēt jebkuru spēju kontrolēt urīnpūšļa darbību. To sauc par pastāvīgo nesaturēšanu.
Lielākajai daļai vīriešu spēja pilnībā kontrolēt urīnpūšļa darbību atgriežas dažu nedēļu vai mēnešu laikā pēc operācijas. Ārsts nevar paredzēt, kā reaģēs jūsu organisms pēc operācijas.
Ja jums ir urīna nesaturēšana, dariet to zināmu savam ārstam. Jūsu ārstam ir jāzina par jūsu problēmām un jāpalīdz tās atrisināt. Ir speciāli vingrinājumi, ar kuriem var nostiprināt urīnpūšļa muskulatūru. Urīna nesaturēšanu var novērst arī ar medikamentiem vai operāciju. Ir arī daudz higiēnisko līdzekļu, kas palīdzēs jums justies sausi un komfortabli.
Impotence nozīmē to, ka vīrietis nevar sasniegt pietiekami spēcīgu erekciju, lai stātos dzimumattiecībās. Nervi, kas atbild par erekcijas iestāšanos, operācijas laikā vai arī staru terapijas ietekmē var tikt bojāti. Iespējams, 3 līdz 12 mēnešus pēc operācijas jums būs problēmas ar erekciju un bez medikamentu palīdzības jūs to nevarēsit sasniegt. Pēc tam daļa vīriešu atgūst spēju sasniegt erekciju, tomēr dažiem šī problēma var ieilgt. Erekcijas spēja ir saistīta arī ar vecumu un veiktās operācijas veidu. Jo jaunāks jūs esat, jo lielāka iespēja, ka atgūsiet erekcijas spēju.
Ja esat nobažījies par erekcijas traucējumiem, apspriedieties ar savu ārstu. Iespējams, ir kāds veids, kā jums palīdzēt. Ir dažādi medikamenti un palīgmehānismi, piemēram, vakuuma sūkņi vai dzimumlocekļa implanti.
Sterilitāte
Radikālas prostatektomijas laikā tiek pārgriezti vadi, kas savieno sēkliniekus (kur veidojas sperma) ar urīnizvadkanālu. Tas nozīmē, ka vīrietis vairs nevar kļūt par tēvu dabiskā ceļā. Parasti tam nav lielas nozīmes, jo prostatas vēzis attīstās vīriešiem lielā vecumā. Tomēr, ja tas jums ir svarīgi, pirms operācijas ar ārstējošo ārstu pārrunājiet iespēju nodot savu sēklu uzglabāšanai “spermas bankā”.
Limfedēma
Ja operācijas laikā tiek izņemti daudzi limfmezgli blakus priekšdziedzerim, var attīstīties limfedēma (palielināta limfas uzkrāšanās), kas izraisa dedzināšanu, sāpes un pietūkumu. Limfmezgli nodrošina liekā šķidruma plūsmu no orgāniem atpakaļ uz sirdi. Kad limfmezgli izgriezti, liekais šķidrums var sakrāties kājās un ap ģenitālijām. Visbiežāk limfedēmu ārstē ar fizioterapijas palīdzību, tomēr tā var arī pilnībā neizzust.
Dzimumlocekļa garuma izmaiņas
Vēl viena iespējama operācijas blakusparādība ir dzimumlocekļa saīsināšanās.
Staru terapija
Staru terapija ir ārstēšana ar augstas enerģijas stariem (tādiem, kā rentgena stari), lai nogalinātu vai novārdzinātu vēža šūnas. Stari var tikt raidīti no avota, kas atrodas ārpus organisma (ārējā apstarošana) vai no radioaktīviem materiāliem, kas ievietoti tieši audzējā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija).
Staru terapiju dažreiz izvēlas kā pirmo ārstēšanas metodi zema un vidēja riska prostatas vēzim, kas nav izplatījies ārpus prostatas. Dažreiz to izmanto tad, ja operācijas laikā netiek izņemti visi vēža audi vai ir noticis recidīvs pēc operatīvās terapijas. Izārstēšanās iespējas ar staru terapiju ir tādas pašas kā ar operatīvo terapiju. Ja vēzis ir jau vēlīnā stadijā, staru terapija var palīdzēt audzēja metastāžu izraisītu sāpju mazināšanā, bet ja kaulu metastāžu skaits ir zem 4 vai metastāzes ir tikai limfmezglos - prostatas apstarošana pagarina arī dzīvildzi.
Ārējā apstarošana
Ārējā apstarošana tiek veikta līdzīgi kā parasts rentgena uzņēmums, tikai ievērojami ilgāku laiku. Katrs apstarošanas seanss ilgst dažas minūtes. Parasti ambulatori tiek veikti pieci seansi nedēļā, piecas līdz deviņas nedēļas. Ārstēšana pati par sevi ir ātra un nesāpīga.
Mūsdienās ārējo apstarošanu izvēlas daudz biežāk nekā iepriekš. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ārstiem ar lielākiem panākumiem ārstēt tieši priekšdziedzeri, nepakļaujot radiācijas ietekmei apkārtējos veselos audus. Šīs metodes paredzētas, lai palielinātu efektivitāti un mazinātu blakusparādības.
Ārējās apstarošanas iespējamās blakusparādības
Iespējamās blakusparādības no ārējās apstarošanas ir tādas pašas kā pie jebkura cita orgāna apstarošanas. Ar jaunākajām ārstēšanas metodēm mazinās arī blakusparādību risks.
- Zarnu darbības traucējumi - ārējās apstarošanas laikā, kā arī kādu laiku pēc terapijas jums var būt caureja, asiņu piejaukums vēdera izejai, fēču nesaturēšana (sastopama ļoti reti) un kairinātas resnās zarnas sindroms. Ar laiku vairākums no šīm problēmām izzūd, tomēr atsevišķos gadījumos arī pēc terapijas pārtraukšanas zarnu funkcijas traucējumi saglabājas.
- Problēmas ar urīnpūsli - varētu būt biežāka nepieciešamība urinēt, sāpīgums urinācijas laikā, neliels asiņu piejaukums urīnam. Problēmas ar urīnpūšļa darbību parādās vienam no trim pacientiem. Sastopamākā problēma ir nepieciešamība biežāk urinēt.
- Urīna nesaturēšana - urīna nesaturēšana nozīmē to, ka jūs nevarat kontrolēt sava urīnpūšļa darbību vai jums ir urīna noplūde. Staru terapijas gadījumā urīna nesaturēšana attīstās daudz retāk nekā pēc operatīvas terapijas. Vairāk par urīna nesaturēšanu – pie operatīvās terapijas blakusparādībām.
- Impotence - impotence nozīmē, ka jums ir problēmas ar erekciju un dzimumattiecībām. Impotences rādītāji pēc staru terapijas ir aptuveni tādi paši kā pēc ķirurģiskas ārstēšanas. Parasti tā neattīstās uzreiz terapijas laikā, bet pakāpeniski vairākus gadus pēc ārstēšanas.
- Nogurums - staru terapija var izraisīt noguruma sajūtu, nespēku. Tas var ilgt pat vairākus mēnešus pēc terapijas beigām.
- Limfedēma - liekā šķidruma uzkrāšanās kājās vai ģenitālijās ir iespējama, ja staru terapijas ietekmē ir cietuši limfvadi.
Iekšējā apstarošana (brahiterapija)
Ilgstošai jeb zemu devu brahiterapijai tiek izmantotas mazas radioaktīvas lodītes (katra apmēram rīsa graudiņa lielumā), ko ievieto prostatā. Šīs lodītes tiek sauktas arī par “sēklām”. Tā kā to izmērs ir ļoti mazs, tās nerada diskomfortu un bieži vien tiek atstātas prostatā arī pēc tam, kad radioaktīvais materiāls tajās vairs nav palicis.
Praksē tiek lietota arī īslaicīgā jeb augstas devas brahiterapija. Šajā gadījumā tiek izmantotas adatas, ar kuru palīdzību prostatā ievada mīkstas caurulītes (katetrus). Šajās caurulītēs uz piecām līdz 15 minūtēm tiek ievietots materiāls ar spēcīgu radioaktīvo starojumu un pēc tam izņemts. Šīs ārstēšanas laikā jums jāpaliek stacionārā. Parasti dažās dienās notiek trīs ārstēšanas seansi. Pēc pēdējā seansa katetri tiek izņemti. Bieži vien šo terapiju kombinē ar ārējo apstarošanu, kuras laikā izmanto mazākas radiācijas devas nekā tad, ja būtu izvēlēta tikai ārējā apstarošana. Dažas nedēļas pēc šā ārstēšanas kursa jums var būt sāpes starp sēkliniekiem un anālo atveri, kā arī urīns var būt brūngani sarkanīgā krāsā.
Iekšējās apstarošanas iespējamie riski un blakusparādības
Ja jums prostatā tiek ievadītas lodītes, tās vairākas nedēļas raida nelielu radioaktīvo starojumu. Lai gan starojums netiek īpaši tālu, jums vairākas nedēļas ir jāizvairās no grūtnieču un mazu bērnu sabiedrības. Jums jābūt piesardzīgam arī citās jomās, piemēram, dzimumakta laikā jālieto prezervatīvs.
Aptuveni vienu nedēļu pēc lodīšu ievietošanas jums var būt sāpes šajā apvidū un urīns sarkanīgi brūnā krāsā. Ir arī neliels risks kādai no lodītēm “izkļūt” no prostatas, tomēr tas notiek ļoti reti. Tāpat kā pie ārējās apstarošanas var attīstīties problēmas ar zarnu darbību, urīnpūsli un potenci. Ja jums radušās kādas problēmas, informējiet par to savu ārstu. Lielākoties ar medikamentiem vai citiem līdzekļiem ir iespējams jums palīdzēt.
Medikamentoza ārstēšana
Hormonterapija
Hormonterapijas mērķis ir mazināt vīrišķo dzimumhormonu (androgēnu) – arī testosterona – līmeni asinīs. Androgēni, kas pārsvarā veidojas sēkliniekos, izraisa pastiprinātu prostatas vēža šūnu augšanu. Samazinot androgēnu līmeni, prostatas vēzis sarūk vai arī ievērojami palēninās tā augšana. Ar hormonterapiju var kontrolēt vēzi, bet nevar to izārstēt.
Hormonterapijas veidi
Ir vairāki hormonterapijas veidi, tostarp, ķirurģiska ārstēšana vai medikamenti, kas samazina testosterona līmeni asinīs vai bloķē organisma spēju reaģēt uz androgēniem.
- Sēklinieku izņemšana - lai gan sēklinieku izņemšana ir ķirurģiska operācija, galvenais iegūtais efekts ir hormonu izmaiņas. Operācijas laikā ķirurgs izņem sēkliniekus, kur tiek ražoti 90% no androgēniem, to skaitā arī testosterons. Lai gan tā ir salīdzinoši vienkārša un lēta procedūra, tās efekts ir paliekošs un psiholoģiski grūti pieņēmams, un vairākums vīriešu nespēj ar to samierināties. Lielākajai daļai vīriešu pēc šīs operācijas zūd interese par dzimumdzīvi, viņi nespēj sasniegt erekciju.
- Luteinizējošā hormona atbrīvotājhormona agonists (LHRH agonists) - šie medikamenti samazina testosterona līmeni tikpat labi kā sēklinieku izņemšana un nereti to sauc par "medikamentozo kastrāciju". Parasti tiek ievadīti injekcijas veidā vienu reizi mēnesī vai vienu reizi ik pēc 3, 4, 6 vai 12 mēnešiem. Lai gan šī ārstēšana ir dārgāka un biežāk nekā pie sēklinieku izņemšanas jāapmeklē ārsts, tomēr vīrieši lielākoties izvēlas tieši šo metodi. Pēc pirmās LHRH analoga devas testosterona līmenis uz īsu brīdi strauji paaugstinās, tad samazinās. Šo efektu sauc par “uzliesmojumu”. Ja audzēja šūnas ir izplatījušās uz kauliem, tad šā “uzliesmojuma” laikā var just sāpes kaulos. Lai mazinātu “uzliesmojuma” efektu, dažas nedēļas pirms LHRH analogu terapijas lieto medikamentus, kurus sauc par anti-androgēniem.
- LHRH antagonisti - šie medikamenti samazina testosterona līmeni ievērojami ātrāk un nerada “uzliesmojumu”. Tomēr dažiem vīriešiem tas izraisa alerģisku reakciju. Tāpēc šo medikamentu izvēlas tikai tiem, kam nevar lietot citu hormonterapijas veidu. Medikaments tiek ievadīts injekcijas veidā tikai ārsta kabinetā. Pirmajā mēnesī medikamentu ievada ik pēc divām nedēļām, pēc tam ik pēc četrām nedēļām. Jums jāuzkavējas ārsta kabinetā aptuveni 30 minūtes, lai ārsts var būt drošs, ka jums neattīstās alerģiska reakcija.
- Anti-androgēni - šie medikamenti bloķē organisma spēju izmantot androgēnus. Pēc sēklinieku operācijas vai LHRH terapijas laikā nelielu daudzumu androgēnu producē virsnieru dziedzeris. Anti-androgēnus var lietot kopā ar LHRH analogiem vai pēc sēklinieku izņemšanas, tad to sauc par kombinēto androgēnu bloķēšanu, lai pilnībā bloķētu androgēnu produkciju un izmantošanu organismā. Visbiežāk tos lieto dažas nedēļas pirms LHRH analogu terapijas, lai mazinātu “uzliesmojuma” efektu.
- Jaunākās paaudzes endokrīnās terapijas līdzekļi - šie medikamenti bloķē androgēnu sintēzi virsnierēs un priekšdziedzera šūnās vai arī nomāc androgēnu receptorus vēža šūnās. Tos lieto kopā ar LHRH analogiem vai pēc sēklinieku izņemšanas, lai pilnībā bloķētu androgēnu produkciju un izmantošanu organismā. Ir pierādīts, ka noteiktām prostatas vēža pacientu grupām šāda kombinētā terapija ir efektīvāka par tikai medikamentozu vai ķirurģisko kastrāciju.
Hormonterapijas biežākās blakusparādības ir samazināta dzimumtieksme, impotence (problēmas sasniegt erekciju), karstuma viļņi (ar laiku mazinās vai pāriet pavisam), krūts dziedzeru sāpīgums un augšana, kaulaudu masas samazināšanās (osteoporoze), kas ilgstošas dzīvildzes gadījumos var rezultēties ar kaulu lūzumiem, samazināts sarkano asins šūnu skaits (anēmija), atmiņas pasliktināšanās, muskuļu masas samazināšanās, svara pieaugums, izteikts nespēks, nogurums, paaugstināts holesterīna līmenis asinīs un sirdslēkmju risks un depresija. Jaunākās paaudzes endokrīnās terapijas līdzekļi, kas nomāc androgēnu sintēzi virsnierēs, var izraisīt asins spiediena paaugstināšanos un tūskas, bet androgēnu receptoru nomācēji - izsitumus, izteiktu nespēku, noslieci uz kritieniem vai krampjiem.
Ķīmijterapija
Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu.
Ķīmijterapija parasti tiek nozīmēta ciklu veidā, lai organisms starp ķīmijterapijas kursiem varētu paspēt atjaunoties. Parasti ķīmijterapija tiek nozīmēta 1 līdz 4 nedēļu režīmā. [1]
Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas.
Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju.
Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!
[1] Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju, https://onkomed.lv/wp-content/uploads/2020/09/Kimijterapijas-gramata_LV.pdf