Ārstēšana
Šī informācija ir balstīta uz publicētajiem rakstiem dažādos medicīnas žurnālos. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs un šī nav informācija, uz kuras pamata varētu tikt apšaubīti Jūsu ārstējošā ārsta lēmumi. Jautājumu gadījumā vienmēr konsultējieties ar ārstu.
Melanomas ārstēšanā izmanto vairākas metodes vai to kombināciju, tādas kā operācija, staru terapija, mērķterapija, imūnterapija un ķīmijterapija.
Ķirurģiska ārstēšana
Ķirurģiska ārstēšana ir viena no galvenajām ārstēšanas metodēm.
- Ķirurģiska audzēja ekscīzija (izgriešana) ir ļoti efektīva un visbiežāk pielietotā ārstēšanas metode. Ekscīzijas laikā var būt nepieciešama 4-6 mm atkāpe veselajos audos, lai nodrošinātu audzēja izgriešanu. Sarežģītākos gadījumos, kā sejas rajonā lokalizēto vai plašu audzēju gadījumā, var būt nepieciešama ādas defekta nosegšana ar ādas lēveri (dzīvotspējīgi ādas, zemādas slāņa audi), kas ņemts no citas pacienta ķermeņa daļas. Sejas apvidū lokalizētām plakanšūnu karcinomām ir raksturīga subklīniska (izmeklēšanas laikā nekonstatēta) plašāka izplatība, nekā citur lokalizētiem audzējiem. Pēc standarta ķirurģiskas operācijas, ja audzēja izmēri ir nelieli, kosmētiskais efekts parasti ir labs. Lielu audzēju gadījumā papildus var būt nepieciešama ādas, zemādas audu transplantēšana no kādas cita ķermeņa daļas, kas, protams, ietekmē dzīšanu un kosmētisko rezultātu.
- Moha ķirurģija tiek izmantota, lai ārstētu ādas vēžus, kuriem ir lielāks risks atgriezties, piemēram, plaši izplatīti audzēji, audzēji, kuru robežas nav skaidri saprotamas, audzēji noteiktās vietās (piemēram, uz deguna, acs, auss, pieres, galvas ādas, pirkstiem un dzimumorgāniem) un tie, kuri ir atgriezušies pēc citām ārstēšanās metodēm. Šī metode ir sarežģītāka un ilgstošāka, nekā citas metodes. Šo metodi veic pieredzējuši ķirurgi, sākotnēji izgriežot audzēju ar nelielu veselo audu rajonu, kuru pārbauda zem mikroskopa. Ja tajā tiek atrastas audzēja šūnas, tad metodi atkārto. Tā turpina, līdz audos vairs neatrod audzēja šūnas. Šāda pieeja prasa ilgāku laiku, operācija var aizņemt vairākas stundas, toties lielāka iespēja izņemt audzēju un saglabāt veselos audus, tādējādi samazinot arī kosmētisko defektu.
- Amputācija var būt veicama atsevišķos gadījumos, kad cita veida ārstēšana nav pieļaujama.
Limfmezglu operācija
Ja ir aizdomas par palielinātiem limfmezgliem audzēja apvidū, ārsts Jums veiks šo limfmezglu biopsiju (skatīt sadaļu Diagnostika).
Nepieciešamības gadījumā Jums var tikt veikta limfmezglu izgriešana jeb limfadenektomija (sauktu arī par limfmezglu disekciju). Limfmezglu biopsijas paraugi tiek izmeklēti, lai preczētu audzēja izplatīšanās apjomu. Šāda operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā.
Limfedēma ir limfas plūsmas traucējumi rokās un kājās, kas izpaužas ar tūsku. Limfedēma var veidoties, ja operācijas laikā ir izņemti vairāki limfmezgli. Smagākos gadījumos šajos rajonos var attīstīties ādas infekcijas, tautā sauktas par ‘’rozi’’.
Staru terapija
Staru terapija ir metode, kuras pamatā ar virspusēju rentgenstaru vai elektronu staru kūļa palīdzību tiek nodrošināta iedarbība uz audzēja šūnām.
Visbiežāk metode tiek pielietota:
- nelielas, agrīnas melanomas ārstēšanā, ja nav iespējama operācija;
- retākos gadījumos pēc operācijas, piemēram, desmoplastiskas melanomas gadījumā;
- pēc limfmezglu operācijas, ja daudzos limfmezglos atrastas melanomas šūnas, lai samazinātu recidīva risku;
- lai ārstētu ādas melanomas vai limfmezglu recidīvu pēc operācijas, lai samazinātu melanomas izplatīšanās risku;
- sāpju mazināšanai (slimības metastazēšanās gadījumos).
Staru terapijas biežākās blakusparādības ir ādas izmaiņas, apmatojuma pazušana apstarotajā rajonā, teleangektāciju veidošanās (lokāli mazo asinsvadu paplašināšanās), retākos gadījumos - audu lokāla nekroze (atmiršana).
Medikamentoza ārstēšana
Mērķterapija
Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija tēmē uz tām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto (arī precīzo) medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam. [1]
Dažādu šūnai nozīmīgu pamatprocesu norisē – augšana, dalīšanās, bojāeja - ir nozīme šūnās esošajiem gēniem. To izmaiņu jeb mutāciju gadījumā audzēja šūnas var sākt nekontrolēti augt un vairoties.
Pirms medikamenta izvēles var tikt rekomendēta gēnu mutāciju jeb izmaiņas gēnos noteikšana audzēja šūnās, lai piemērotu atbilstošāko ārstēšanu. Gēnu mutācijas, kuru noteikšanai ir klīniska nozīme melanomas pacientiem, ir BRAF, MEK un C-KIT gēnu mutācijas.
Mērķterapijas biežākās blakusparādības ir caureja, aknu darbības traucējumi, ādas bojājumi, nagu pārmaiņas, plaukstu un pēdu pietūkums un apsārtums, asinsreces traucējumi, autoimūnas reakcijas un citas.
Imūnterapija
Imūnterapija ir organisma paša imūnsistēmas atmodināšana, stimulēšana vai stiprināšana ar dažādiem (dabīgiem vai mākslīgi radītiem) bioloģiskiem līdzekļiem. To mērķis ir palēnināt vai apturēt audzēja tālāku augšanu un metastazēšanos, kā arī atjaunot imūnsistēmas dabīgās funkcijas, lai tā labāk spētu atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcinātu. Nosacīti pie imūnterapijas metodēm pieskaita terapiju ar konkrētām monoklonālām antivielām un imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem, nespecifiskās imūnterapijas metodes, onkolītisko viroterapiju, terapiju ar T šūnām (dendrītiskām šūnām), citokīniem un citiem veidiem. [1]
Imūnterapijas biežākās blakusparādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, samazināta apetīte, locītavu sāpes, nieze, ar infūziju saistītas alerģiskas reakcijas (piemēram, drudzis, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana) un autoimūnas reakcijas. [2]
Sīkāk par imūnterapijas blaknēm variet lasīt rokasgrāmatā Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem.
Ķīmijterapija
Ķīmijterapija ir medikamenti, kas pamatā iedarbojas uz dažādām šūnas cikla fāzēm, pilnībā vai daļēji pārtraucot šūnu dalīšanos vai tās iznīcinot. Tāpēc tos sauc par citotoksiskiem (šūnai kaitīgiem vai toksiskiem) medikamentiem, bet pašu terapiju par citotoksisko terapiju jeb ķīmijterapiju. Citotoksiskos līdzekļus var lietot vienus pašus (monoterapija) vai savā starpā kombinēt medikamentus ar atšķirīgu iedarbību uz šūnu ciklu. [1]
Ķīmijterapija parasti tiek nozīmēta ciklu veidā, lai organisms starp ķīmijterapijas kursiem varētu paspēt atjaunoties. Parasti ķīmijterapija tiek nozīmēta 1 līdz 4 nedēļu režīmā. [3]
Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas.
Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju.
Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!
[1] Ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodes, https://www.talakizglitiba.lv/sites/default/files/2020-01/153_Audz%C4%93ju%20terapijas%20metodes.pdf
[2] Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem, https://www.esmo.org/content/download/391766/7626038/1/LV-Imunterapijas-Blaknes-Noradijumi-Pacientiem.pdf
[3] Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju, https://onkomed.lv/wp-content/uploads/2020/09/Kimijterapijas-gramata_LV.pdf