Slimība

  1. Par slimību, anatomiskā uzbūve, funkcijas
  2. Izplatība, cēloņi un riska faktori
  3. Klasifikācija (veidi, stadijas)

Par slimību, anatomiskā uzbūve, funkcijas

Dzemdes kakls ir dzemdes apakšējā daļa, kas vizuāli ir apskatāma ginekoloģiskās izmeklēšanas laikā. Dzemdes kaklam izšķir ārējo daļu, kas vērsta uz maksti un iekšējo daļu. Dzemdes kakla vēzis attīstās šūnās, kas klāj dzemdes kaklu. Dzemdes kaklā ir divu tipu epitēlijs – daudzkārtainais plakanais, kas klāj dzemdes kakla maksts daļu, un cilindriskais, kurš klāj dzemdes kakla kanālu. Visbiežāk vēzis attīstās abu epitēliju veidu savienošanās vietā. Tāpēc ir svarīgi pareizi paņemt materiālu dzemdes kakla citoloģiskajai analīzei, lai precizētu diagnozi.

Izplatība, cēloņi, riska faktori

Eiropas Savienībā (ES) dzemdes kakla vēzis ir otrs izplatītākais vēža veids aiz krūts vēža, kas skar sievietes vecumā no 15–44 gadiem. Katru gadu ES tiek novēroti aptuveni 33 000 dzemdes kakla vēža saslimšanas un 15 000 nāves gadījumi. [1]

Arī Latvijā dzemdes kakla vēzis ir otrs biežāk sastopamais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam un trešais izplatītākais vēža izraisītas nāves cēlonis sievietēm pēc krūts un plaušu vēža. Ik mēnesi Latvijā no šīs slimības mirst ap 10 sieviešu. Tās ir sievietes spēka gados – gan tās, kuras vēl būtu spējušas dzemdēt, gan tās, kuras nepaspēja izaudzināt jau piedzimušos bērnus. Saslimstība ar dzemdes kakla vēzi pēdējo 10 gadu laikā ir pieaugusi par 20% – ik mēnesi šī slimība tiek diagnosticēta apmēram 20 sievietēm. [1]

Ir skaidri izpētīts šī vēža iemesls – 99% to rada ilgstoša cilvēka papilomas vīrusa (CPV) infekcija. Galvenais dzemdes kakla vēža cēlonis ir inficēšanās ar augsta riska CPV veidiem, kas ir ārkārtīgi izplatīta vīrusu saime, kas tiek pārnesta seksuāla kontakta ceļā. Pastāv vakcīnas, kas aizsargā pret augsta riska CPV tipiem, un, pateicoties skrīninga programmām, ir iespēja atklāt slimības pazīmes vēl agrīnā stadijā, kas ļauj efektīvi ārstēt un pārvaldīt slimības stāvokli. Tas nozīmē, ka dzemdes kakla vēzim ir jābūt vienam no visvairāk novēršamajiem un ārstējamākajiem vēža veidiem. Taču situācija ir neviennozīmīga un korelē ar sociālekonomisko stāvokli. [1]

Tātad – kā rodas dzemdes kakla vēzis? Vispirms sieviete inficējas ar augsta riska cilvēka papilomas vīrusu, visbiežāk, dzimumkontakta ceļā, tas var iekļūt dzemdes kakla šūnās, ilgstoši tur uzturoties, spēj vairoties, kā rezultātā šūnā rodas izmaiņas, kuras dēvē par priekšvēža saslimšanām jeb displāzijām, un tikai pēc tam daļai sieviešu var attīstīties vēzis. Laiks no brīža, kad sievietes organismā nonāk augsta riska cilvēka papilomas vīruss, līdz vēža attīstībai ir ļoti individuāls, bet tie, visbiežāk, ir vairāki gadu desmiti. Šajā laikā visbiežāk sievietei arī nav nekādu sūdzību.

Atrodot pārmainītas šūnas, citoloģiskā izmeklējuma atbilde vēsta, ka atrastas priekšvēža pārmaiņas. Priekšvēža pārmaiņām ir dažādi apzīmējumi atkarībā no pārmaiņu dziļuma (piemēram, LSIL (low grade squamous intraepithelial neoplasia) – nelielas pārmaiņas, HSIL (high grade intraepithelial neoplasia) – nozīmīgas pārmaiņas). Atkarībā no pārmaiņu dziļuma un sievietes vecuma, izriet tālākā taktika – novērošana un atkārtotu citoloģisko analīžu veikšana pēc konkrēta laika intervāla vai tūlītēja tālāka izmeklēšana un ārstēšana. Jo sieviete ir jaunāka un pārmaiņas vieglākas pakāpes, jo vairāk ir iespējams, ka tās ir pārejošas. Jo sieviete ir vecāka, infekcija biežāk iegūst hronisku formu. CPV infekcija no dzimumceļiem var spontāni izzust, lai atkal atgrieztos, mainot dzimumpartnerus un inficējoties no jauna. Vecumā pēc 30 gadiem sievietēm infekcija dzimumceļos biežāk saglabājas ilgstoši un rada pirmsvēža izmaiņas un vēlāk vēzi. Taču ir jāsaprot, ka atklājot pirmsvēža pārmaiņas, var nepieļaut vēža attīstību.

Dzimumorgānu CPV infekcija izplatās galvenokārt tiešā āda-āda kontakta laikā, visbiežāk seksuālo kontaktu ceļā, jo īpaši, dzimumakta laikā. Tā ir viena no biežākajām seksuāli transmisīvām infekcijām.

CPV infekcijas iegūšanas riska faktori ir saistīti ar seksuālo uzvedību un vecumu:

  • vecums <25 gadiem;
  • pieaugošs seksuālo partneru skaits;
  • agrīni uzsākta dzimumdzīve (16 gadi vai mazāk);
  • sievietes partnerim ir vai ir bijuši vairāki seksuālie partneri.

Kaut arī CPV infekcija ir ļoti plaši izplatīta, lielākai daļai tā ir pārejoša. Aptuveni 70% sievietēm ar pirmreizēji diagnosticētiem CPV, infekcija pāriet pati par sevi pēc viena gada un 91% - pēc diviem gadiem. Ir daži riska faktori, kas var palielināt dzemdes kakla vēža attīstību, ilgstoši nēsājot CPV. Piemēram, pavājināta imūnsistēma, HIV infekcija, pēc transplantācijas lietojami imūnsupresijas medikamenti, smēķēša, pasīvā smēķēšana, agrīna dzimumdzīves uzsākšana, daudz seksuālo partneru, orālās kontracepcijas lietošana, vairākas grūtniecības u.c. Kopumā tas noved pie zemas organisma aizsardzības, kā rezultātā var pieaugt vīrusa darbība – t.s. paliekoša infekcija, kas izmaina šūnas un arī ir galvenais dzemdes kakla vēža rašanās priekšnosacījums. [1]

Šo izmaiņu secīgai attīstībai no inficēšanās brīža līdz dzemdes kakla vēzim ir nepieciešams ilgs laika periods – vidēji 10 līdz 12 gadi, kas ļauj laicīgi atklāt slimību priekšvēža stadijā un to attiecīgi ārstēt, novēršot progresiju līdz dzemdes kakla vēzim.

Tā, kā dzemdes kakla vēzis tā agrīnajās stadijās, kad ārstēšana ir visefektīvākā, simptomus izraisa reti, ir nepieciešams veikt savlaicīgu skrīningu, jo īpaši, sievietēm ar augstu CPV risku. Būtiska profilakses daļa ir riskam pakļauto sieviešu identificēšana pirms attīstās slimība. 

Riska faktori:

  • augsta riska CPV tipi;
  • agrīna dzimumdzīves uzsākšana;
  • liels dzemdību un grūtniecību skaits;
  • vairāk nekā 4 dzimumpartneri;
  • smēķēšana;
  • perorālo kontracepcijas līdzekļu lietošana;
  • seksuāli transmisīvas infekcijas (gonoreja, hlamīdiju, trihomonu, ģenitāla herpes infekcija);
  • imūnsistēmas nomāktība;
  • HIV infekcija;
  • ģenētiskie faktori;
  • staru terapija anamnēzē;
  • sociālekonomiskais stāvoklis.

Klasifikācija (veidi, stadijas)

Ir divi dzemdes kakla vēža veidi:

  • Plakanšūnu dzemdes kakla vēzis - visizplatītākais dzemdes kakla vēža veids, aptuveni 85-90% no visiem dzemdes kakla vēža gadījumiem. Attīstās no dzemdes kakla ārējās daļas plakanā epitēlija transformācijas zonā. 90% gadījumu atrod 16. un 18. CPV tipu;
  • Adenokarcinomas dzemdes kakla vēzis -  sastopams 10-15% gadījumi. Attīstās no dzemdes kakla kanāla cilindriskā epitēlija. 90% gadījumu atrod 16., 18. un 45. CPV tipu. [2]

Stadijas

Visbiežāk stadijas noteikšanai izmanto TNM sistēmu, kas balstās uz 3 pamatprincipiem:

  • Audzēja lielums (T)/apjoms;
  • Audzēja izplatība tuvu esošajos limfmezglos (N);
  • Audzēja izplatība citos orgānos jeb metastāžu veidošanās (M).

Pie katra apzīmējuma (T, N un M) tiek norādīts cipars, kas būtībā raksturo audzēja apjomu un izplatību. Jo lielāks cipars, jo tālāk izplatījies audzējs. [2]

 

[1] Slimību profilakses un kontroles centrs, Informācija iedzīvotājiem par CPV, https://www.spkc.gov.lv/lv/informacija-iedzivotajiem-par-cpv 

[2] ESMO klīniskās vadlīnijas, Dzemdes kakla vēzis, 2017. gada augusts.