Pacientiem ar ALL parasti ir raksturīgi simptomi, kas ir saistāmi ar pancitopēniju jeb visu veidu asins šūnu samazināšanos, kas rezultējas ar eritrocītu, neitrofīlo leikocītu un trombocītu samazināšanos, ko attiecīgi sauc par anēmiju, neitropēniju un trombocitopēniju. Ar pancitopēniju saistītie simptomi:
Diagnostika iekļauj gan pacienta anamnēzes jeb slimības vēstures ievākšanu, gan dažādu instrumentālu un vizuālās diagnostikas metožu izmantošanu. Attiecībā uz slimības vēsturi ārsts uzdos specifiskus jautājumus, lai pēc iespējas mērķtiecīgāk un precīzāk novērtētu pacienta sūdzības un simptomus un to iespējamo saistību ar konkrēto slimību.
Asins analīzes, kur izvērtē gan pilnu asins ainu, gan bioķīmiju ir viena no pirmajām izmeklēšanas metodēm, kas ir vienkārša un ātri veicama, lai novērtētu iespējamu leikozes esamību. Raksturīgākās izmaiņas:
Ar šī izmeklējuma palīdzību var atšķirt limfoblastus no mieloblastiem jeb to, kuru šūnu priekšteči dominē, līdz ar to tādējādi izšķirot akūtu limfoleikozi no akūtas mieloleikozes. Metode darbojas tā, ka iegūtais kaulu smadzeņu punkcijas materiāls tiek iekrāsots ar specifiskām krāsvielām, kas piesaistīsies pie konkrētiem šūnas virsmas proteīniem. Tā kā šie proteīni uz šūnu virsmas atkarībā no šūnu veida atšķiras, tad tādējādi ir iespējams atšķirt konkrēto šūnu veidu.
Šim izmeklējumam var izmantot dažādus bioloģiskos materiālus, tai skaitā asinis. Pēc asins paņemšanas no pacienta tās tiek sagatavotas, pievienojot tām specifiskas antivielas, kurām vēl ir pievienota krāsviela. Tad šo materiālu ievieto noteiktā iekārtā, kur, materiālam plūstot, uz to iedarbojas lāzeris, kura ietekmē pievienotā krāsviela maina lādiņu un šūnas var tādējādi sadalīties pēc to lādiņa. Šādi var noteikt, kāds šūnu veids dominē, jo uz šūnu virsmas atšķiras dažādi proteīni, kas var būt raksturīgi konkrētajam šūnu veidam. Šie proteīni arī tiek iezīmēti ar konkrētām, atbilstošām antivielām.
Pie atsevišķām indikācijām ir veicama arī lumbālpunkcija jeb cerebrospinālā šķidruma iegūšana, veicot punkciju muguras lejasdaļā starp skriemeļiem, tādējādi nokļūstot telpā, kur cirkulē cerebrospinālais šķidrums.