1. Simptomi
   
2. Izmeklēšanas metodes

Simptomi

Pacientiem ar ALL parasti ir raksturīgi simptomi, kas ir saistāmi ar pancitopēniju jeb visu veidu asins šūnu samazināšanos, kas rezultējas ar eritrocītu, neitrofīlo leikocītu un trombocītu samazināšanos, ko attiecīgi sauc par anēmiju, neitropēniju un trombocitopēniju. Ar pancitopēniju saistītie simptomi:

• Vājums un nogurums, kā arī bāla ādas krāsa, kas saistāms ar eritrocītu skaita samazināšanos;
  
• Drudzis – var būt saistāms ar samazinātu neitrofīlo leikocītu skaitu, kas var rezultēties ar atkārtotām, biežām infekcijām un līdz ar to arī drudzi;
  
• Pastiprināta asiņošana un viegla hematomu (zilumu) veidošanās uz ādas, kas saistāma ar samazinātu trombocītu skaitu, jo tie darbojas asinsreces funkcijā.
  

Citi simptomi:

• Retāk kaulu un locītavu sāpes, kas var būt saistāmas ar patoloģiskā procesa norisi kaulu smadzenēs vai iespējami arī citiem iemesliem;
• Palielināta liesa un/vai akna (hepatosplenomegālija);
  
• Svara zudums un apetītes trūkums;
  
• Muskuļu vājums;
  
• Elpas trūkums;
  
• Pastiprināta svīšana.
  

Izmeklēšanas metodes

Diagnostika iekļauj gan pacienta anamnēzes jeb slimības vēstures ievākšanu, gan dažādu instrumentālu un vizuālās diagnostikas metožu izmantošanu. Attiecībā uz slimības vēsturi ārsts uzdos specifiskus jautājumus, lai pēc iespējas mērķtiecīgāk un precīzāk novērtētu pacienta sūdzības un simptomus un to iespējamo saistību ar konkrēto slimību.

Diagnostiku nosacīti var iedalīt vairākās daļās:

• Izmeklējumi, ar kuriem tiek noteikta un apstiprināta diagnoze (biopsija);
  
• Izmeklējumi, ar kuriem precizē stadiju un iespējamo slimības agresivitātes risku (piemēram, vizuālās diagnostiskas izmeklējumi, hronisku vīrusu infekciju noteikšana u.c.);
  
• Izmeklējumi, ar kuriem nosaka pacienta kopējo veselības stāvokli, kas ir īpaši svarīgi uzsākot ārstēšanu, kā arī sevišķi, ja gaidāma kādu orgānu sistēmu ietekmējoša, toksiska terapija (piemēram, elektrokardiogrāfija, ehokardiogrāfija).
  

Asins analīzes

Asins analīzes, kur izvērtē gan pilnu asins ainu, gan bioķīmiju ir viena no pirmajām izmeklēšanas metodēm, kas ir vienkārša un ātri veicama, lai novērtētu iespējamu leikozes esamību. Raksturīgākās izmaiņas:

• Leikocitoze jeb paaugstināts leikocītu skaits, kas var sasniegt pat desmitiem tūkstošu.
• Monocitoze jeb paaugstināts monocītu skaits. Monocīti arī ir viens no leikocītu veidiem, kas ir iesaistīti imūnsistēmas darbībā.
  
• Anēmija, ko raksturo zems hemoglobīns un/vai eritrocītu skaits;
  
• Pancitopēnija jeb samazināts 3 šūnu veidu daudzums – leikocītu, eritrocītu un trombocītu, kas var rezultēties tad, kad kaulu smadzenes ir pārlieku aizpildītas ar patoloģiskām šūnām, kas tādējādi nomāc šo 3 šūnu veidošanos.
  
• Blasti, kurus dēvē par asins šūnu priekštečiem. Akūtu leikozi raksturo tieši šo šūnu palielināts daudzums, jo tā kā tie ir priekšteču šūnas, tās vēl nav pietiekami nobriedušas, lai veiktu savu funkciju, līdz ar to arī klīniski pacientiem ir izteiktāki simptomi.
  

Kaulu smadzeņu biopsija jeb trepānbiopsija, kas papildināta ar imūnhistoķīmiju

Ar šī izmeklējuma palīdzību var atšķirt limfoblastus no mieloblastiem jeb to, kuru šūnu priekšteči dominē, līdz ar to tādējādi izšķirot akūtu limfoleikozi no akūtas mieloleikozes. Metode darbojas tā, ka iegūtais kaulu smadzeņu punkcijas materiāls tiek iekrāsots ar specifiskām krāsvielām, kas piesaistīsies pie konkrētiem šūnas virsmas proteīniem. Tā kā šie proteīni uz šūnu virsmas atkarībā no šūnu veida atšķiras, tad tādējādi ir iespējams atšķirt konkrēto šūnu veidu.

Plūsmas citometrija

Šim izmeklējumam var izmantot dažādus bioloģiskos materiālus, tai skaitā asinis. Pēc asins paņemšanas no pacienta tās tiek sagatavotas, pievienojot tām specifiskas antivielas, kurām vēl ir pievienota krāsviela. Tad šo materiālu ievieto noteiktā iekārtā, kur, materiālam plūstot, uz to iedarbojas lāzeris, kura ietekmē pievienotā krāsviela maina lādiņu un šūnas var tādējādi sadalīties pēc to lādiņa. Šādi var noteikt, kāds šūnu veids dominē, jo uz šūnu virsmas atšķiras dažādi proteīni, kas var būt raksturīgi konkrētajam šūnu veidam. Šie proteīni arī tiek iezīmēti ar konkrētām, atbilstošām antivielām.

Lumbālpunkcija

Pie atsevišķām indikācijām ir veicama arī lumbālpunkcija jeb cerebrospinālā šķidruma iegūšana, veicot punkciju muguras lejasdaļā starp skriemeļiem, tādējādi nokļūstot telpā, kur cirkulē cerebrospinālais šķidrums.