Ārstēšana
Šī informācija ir balstīta uz publicētajiem rakstiem dažādos medicīnas žurnālos. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs un šī nav informācija, uz kuras pamata varētu tikt apšaubīti Jūsu ārstējošā ārsta lēmumi. Jautājumu gadījumā vienmēr konsultējieties ar ārstu.
Ķirurģiska ārstēšana
Transuretrāla urīnpūšļa rezekcija – TURU
Šī operācija tiek veikta, izmantojot instrumentu, kas tiek ievadīts caur urīnizvadkanālu, tāpēc griezieni vēderā netiek darīti. Operācija notiek vai nu vispārējā anestēzijā (tiek lietoti medikamenti, lai Jūs varētu aizmigt), vai reģionālajā anestēzijā (tiek padarīta nejutīga ķermeņa apakšējā daļa). Caur urīnizvadkanālu jūsu urīnpūslī tiek ievadīts plāns, ciets cistoskops, ko sauc par rezektoskopu. Rezektoskopa galā ir stieples cilpa, ko izmanto, lai noņemtu patoloģiskus audus vai audzējus. Noņemtie audi tiek nosūtīti uz laboratoriju testēšanai. Šīs operācijas laikā urologs izņem audzēju un daļu urīnpūšļa muskuļa zem tā. Procedūra ir pārsvarā diagnostiska, bet daudziem virspusēja urīnpūšļa vēža pacientiem ir vienlaikus arī izārstējoša, jo bieži vien izdodas audzēju noņemt pilnīgi. Pat ja TURU pilnībā likvidē audzēju, urīnpūšļa vēzis bieži atgriežas jeb recidivē citās urīnpūšļa daļās. To var ārstēt, veicot vēl vienu vai atkārtotas TURU. Bet, ja šo operāciju ir jāatkārto vairākas reizes, urīnpūslis var kļūt rētains un nespēj noturēt daudz urīna. Tas var izraisīt blakusparādības, piemēram, biežu urinēšanu vai pat urīna nesaturēšanu.
Tūlīt pēc TURU operācijas pacienti parasti saņem intravezikālās ķīmijterapijas 1 devu. TURU un intravezikālā terapija ir muskuļus neinvadējoša urīnpūšļa vēža pamatārstēšanas metode. Ja ir nepieciešama turpmāka intravezikāla medikamentu ievadīšana (imūnterapija vai ķīmijterapija), to parasti sāk dažas nedēļas vēlāk. Ārstēšanas grafiki atšķiras atkarībā no urīnpūšļa vēža recidīva riska, no tā, kāda ārstēšana tiek izmantota, cik labi vēzis reaģē uz ārstēšanu, un citiem faktoriem. Dažu zema riska vēžu gadījumā turpmāka ārstēšana var nebūt nepieciešama. Augstāka riska vēža gadījumā intravezikālo terapiju var veikt katru nedēļu (vai retāk) līdz pat 3 gadiem. Jūsu ārsts apspriedīsies ar Jums par labāko plānu, pamatojoties uz sīkāku informāciju par Jūsu urīnpūšļa vēzi un to, kā tas reaģē uz ārstēšanu.
Daļēja cistektomija
Ja vēzis ir izplatījies urīnpūšļa sienas muskuļu slānī, bet nav ļoti liels un atrodas tikai vienā vietā, dažkārt to var izoperēt kopā ar daļu urīnpūšļa sienas, neizņemot visu urīnpūsli. Tad defektu urīnpūšļa sieniņā savelk ar šuvēm. Tiek izņemti arī tuvumā esošie limfmezgli un pārbaudīti, vai vēzis tajos nav izplatījies. Šo operāciju var veikt tikai nelielai daļai pacientu ar muskuļus invadējošu urīnpūšļa audzēju. Šīs operācijas galvenā priekšrocība ir tā, ka cilvēks saglabā urīnpūsli un viņam nav nepieciešama rekonstruktīvā operācija. Taču atlikušais urīnpūslis var nespēt noturēt tik daudz urīna, kas nozīmē, ka pacientam būs biežāk jāurinē. Šāda veida operācijas gadījumā galvenās bažas rada tas, ka urīnpūšļa vēzis var atkārtoties citā urīnpūšļa sienas daļā.
Radikāla cistektomija
Ja vēzis ir lielāks vai atrodas vairāk nekā vienā urīnpūšļa daļā, būs nepieciešama radikāla cistektomija. Šīs operācijas laikā tiek izņemts viss urīnpūslis un tuvumā esošie limfmezgli, kā arī dažreiz tuvumā esoši iegurņa orgāni - prostata un sēklas pūslīši vīriešiem un dzemde ar piedēkļiem sievietēm.
Lielākoties cistektomiju veic caur griezumu vēderā. Pēc operācijas Jums būs jāpaliek slimnīcā aptuveni nedēļu. Parasti pēc dažām nedēļām Jūs varat atgriezties pie ierastajām aktivitātēm.
Dažos gadījumos ķirurgs var operēt caur daudziem mazākiem griezumiem, izmantojot īpašus garus, tievus instrumentus, no kuriem vienam galā ir maza videokamera, lai redzētu jūsu ķermeņa iekšpusi. To sauc par laparoskopisko operāciju.
Urīna atteces izveide – pēc radikālas cistektomijas ķirurgs uzreiz pacientam veido urīna atteces mehānismu. Jūsu ķirurgs var izveidot rezervuāru (konduītu) no tievās zarnas segmenta, kuram pievieno abus urīnvadus. Rezervuāru izvada uz vēdera priekšējās sienas, kur piestiprina speciālu maisu (stomas maisu).
Ir arī cita metode, kad ķirurgs no tievās zarnas izveido segmenta rezervuāru urīnam, kas atrodas pacienta ķermeņa iekšpusē un ir pievienots urīnizvadkanālam. Pacients normāli urinē, bet dažreiz ir jālieto urīnpūšļa katetrs, lai nodrošinātu pilnīgu urīna atteci no urīna rezervuāra.
Izvēloties urīna atteces veidu, ir jāņem vērā pacienta vispārējais veselības stāvoklis, prognozējamais dzīves ilgums, blakus saslimšanas un pacienta vēlmes. Jautājiet un diskutējiet ar savu ārstu par sev piemērotāko veidu.
Staru terapija
Visbiežāk urīnpūšļa vēža ārstēšanai izmantotais apstarošanas veids ir ārējā staru terapija. Koncentrēts jonizējošais starojums no lineārā paātrinātāja šeit tiek pievadīts audzējam vai metastāzēm un iznīcina ļaundabīgas šūnas.
Pirms ārstēšanas uzsākšanas staru terapijas komanda veiks rūpīgus mērījumus, lai noteiktu precīzu apstarojuma laukumu, staru kūlīša virziena leņķus un pareizo starojuma devu. Šajā plānošanas sesijā, ko sauc par simulāciju, parasti tiek veikti attēldiagnostiskie izmeklējumi, piemēram, datortomogrāfija. Tas palīdz staru terapeitam iezīmēt, kur jūsu ķermenī atrodas audzējs. Pirms simulācijas un pirms katras apstarošanas reizes Jums lūgs iztukšot taisno zarnu un vai nu iztukšot, vai nu uzpildīt urīnpūsli atkarībā no klīniskas situācijas. Ārstēšana ir līdzīga rentgena attēla iegūšanai, taču starojums ir spēcīgāks. Starojums nesāp. Katra ārstēšana ilgst tikai dažas minūtes, bet sagatavošanas laiks - precīza jūsu novietošana zem lineārā paātrinātāja - parasti aizņem vairāk laika. Visbiežāk staru terapija tiek veikta 5 dienas nedēļā daudzu nedēļu garumā.
Staru terapiju bieži vien lieto kopā ar ķīmijterapiju, lai uzlabotu jonizējošā starojuma iedarbību. To sauc par staru-ķīmijterapiju.
Staru terapiju var izmantot:
- vienlaicīgas staru-ķīmijterapijas ietvaros pacientiem ar II-III stadijas urīnpūšļa vēzi kombinācijā ar TURU operācijām, kad netiek izņemts viss urīnpūslis;
- kā vienīgo ārstēšanas metodi pacientiem ar urīnpūšļa vēzi bez metastāzēm, kuriem nevar veikt operāciju vai vienlaicīgu staru-ķīmijterapiju;
- lai mazinātu progresējoša/metastātiska urīnpūšļa vēža izraisītos simptomus.
Staru terapijas biežākās blakusparādības ir ādas apdegums staru laukā, sākot no apsārtuma līdz pūslīšu veidošanās un izčūlojumiem, slikta dūša un vemšana, urīnpūšļa simptomi, piemēram, dedzināšana vai sāpes urinācijas laikā, bieža urinācija, caureja, asiņu piejaukums urīnā vai fēcēs, zems asins šūnu līmenis, kas var izraisīt nogurumu, vieglu zilumu veidošanos vai asiņošanu vai lielāku infekcijas risku, un citas.
Medikamentoza ārstēšana
Intravezikāla terapija
Intravezikālo terapiju izmanto tikai agrīnu urīnpūšļa vēža stadiju gadījumā, kad audzējs atrodas tikai urīnpūšļa iekšējā apvalkā (vai ļoti tuvu tam). Zāles, ko ievada tieši urīnpūslī, ietekmē šūnas, kas izklāj urīnpūšļa iekšpusi, un maz vai nemaz neietekmē šūnas citur organismā. Tas nozīmē, ka jebkuras vēža šūnas ārpus urīnpūšļa gļotādas, tostarp tās, kas ieaugušas dziļi urīnpūšļa sieniņā, ar intravezikālo terapiju netiek ārstētas. Zāles, ko ievada urīnpūslī, nevar sasniegt arī vēža šūnas citās ķermeņa daļās.
Ir 2 galvenie intravezikālās terapijas veidi:
- imūnterapija;
- ķīmijterapija.
Intravezikālā imūnterapija
Imūnterapija ir organisma paša imūnsistēmas atmodināšana, stimulēšana vai stiprināšana ar dažādiem (dabīgiem vai mākslīgi radītiem) bioloģiskiem līdzekļiem. To mērķis ir palēnināt vai apturēt audzēja tālāku augšanu un metastazēšanos, kā arī atjaunot imūnsistēmas dabīgās funkcijas, lai tā labāk spētu atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcinātu. Nosacīti pie imūnterapijas metodēm pieskaita terapiju ar konkrētām monoklonālām antivielām un imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem, nespecifiskās imūnterapijas metodes, onkolītisko viroterapiju, terapiju ar T šūnām (dendrītiskām šūnām), citokīniem un citiem veidiem. [1]
Imūnterapijas biežākās blakusparādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, samazināta apetīte, locītavu sāpes, nieze, ar infūziju saistītas alerģiskas reakcijas (piemēram, drudzis, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana) un autoimūnas reakcijas. [2]
Sīkāk par imūnterapijas blaknēm variet lasīt rokasgrāmatā Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem.
Intravezikālā ķīmijterapija
Šīs ārstēšanas laikā ķīmijterapijas medikaments caur katetru tiek ievadīts tieši urīnpūslī. Šīs zāles iznīcina aktīvi augošās vēža šūnas. Daudzus no šiem pašiem medikamentiem var ievadīt arī sistēmiski (vēnā), lai ārstētu vēlīnas urīnpūšļa vēža stadijas. Intravezikālo ķīmijterapiju visbiežāk izmanto tad, ja intravezikālā imūnterapija nedarbojas vai to nevar pielietot.
Intravezikālās ķīmijterapijas blakusparādības: Galvenās intravezikālās ķīmijterapijas blakusparādības ir kairinājums un dedzinoša sajūta urīnpūslī, kā arī asinis urīnā.
Galvenā priekšrocība, ievadot ķīmijterapiju tieši urīnpūslī, nevis injicējot to asinsritē, ir tā, ka zāles parasti nesasniedz un neietekmē citas ķermeņa daļas. Tas palīdz izvairīties no daudzām blakusparādībām, kas saistītas ar ķīmijterapiju.
Sistēmiskā ķīmijterapija
Ja ķīmijterapijas zāles tiek ievadītas tablešu veidā vai injicētas vēnā (i/v) vai muskuļos (i/m), zāles nonāk asinsritē un izplatās pa visu ķermeni. Sistēmiskā ķīmijterapija var ietekmēt vēža šūnas jebkurā ķermeņa vietā.
Sistēmisku ķīmijterapiju pielieto:
- pirms operācijas ar nolūku audzēju samazināt, lai to būtu vieglāk izņemt, un lai samazinātu iespēju, ka vēzis atgriezīsies. Ķīmijterapiju pirms operācijas sauc par neoadjuvantu terapiju;
- pēc operācijas (vai dažreiz pēc staru terapijas). To sauc par adjuvantu terapiju. Adjuvantās terapijas mērķis ir iznīcināt vēža šūnas, kas var būt palikušas pēc loklālas ārstēšanas. Adjuvanta terapija var samazināt iespēju, ka vēzis vēlāk atgriezīsies;
- pacientiem, kuriem tiek veikta staru terapija, lai palīdzētu stariem labāk iedarboties;
- kā galvenais ārstēšanas veids progresējošā vai metastātiska urīnpūšļa vēža gadījumā.
Ķīmijterapijas biežākās blakusparādības ir matu izkrišana, čūliņas mutē, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja, nagu izmaiņas, ādas izmaiņas, paaugstināts infekcijas risks un citas. [3]
Sīkāk par ķīmijterapiju variet lasīt rokasgrāmatā Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju.
Par novērotajām blakusparādībām vienmēr informējiet savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko ārstēšanu!
[1] Ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodes, https://www.talakizglitiba.lv/sites/default/files/2020-01/153_Audz%C4%93ju%20terapijas%20metodes.pdf
[2] Kādas ir imūnterapijas blaknes? https://www.esmo.org/content/download/391766/7626038/1/LV-Imunterapijas-Blaknes-Noradijumi-Pacientiem.pdf
[3] Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju, https://onkomed.lv/wp-content/uploads/2020/09/Kimijterapijas-gramata_LV.pdf