lv ru
Informatīvais portāls par onkoloģiju
burtu izmērs: 1 2 3

Kas izraisa prostatas vēzi?

Normālas cilvēka šūnas aug un funkcionē atbilstīgi informācijai, ko satur katras šūnas hromosomas. Hromosomas galvenā sastāvdaļa ir DNS (dezoksiribonukleīnskābe) – lielmolekulārs organiskais savienojums, kas satur ģenētisko informāciju un veido gēna ķīmisko pamatu katrā šūnā. DNS ir ķīmiska vienība, kas nes mūsu gēnus – instrukcijas par to, kā jādarbojas mūsu šūnām. Katra cilvēka šūna satur 23 hromosomu pārus. DNS mums ir iedzimta no vecākiem. Priekšdziedzera vēzi izraisa izmaiņas priekšdziedzera šūnu DNS. Neliela daļa (aptuveni 5-10%) prostatas vēža gadījumu saistīti ar iedzimtību. Priekšdziedzera vēzis var būt saistīts arī ar paaugstinātu dažu hormonu līmeni asinīs. Augstam vīrišķo hormonu (androgēnu) līmenim var izrādīties būtiska nozīme atsevišķos prostatas vēža gadījumos. Dažos pētījumos atklāts, ka vīriešiem ar paaugstinātu IGF-1 hormona līmeni ir lielāka iespēja saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Citos pētījumos šāda sakarība nav atklāta. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.

Lai gan precīzi nav zināms, kas tieši izraisa priekšdziedzera vēzi, tomēr diezgan precīzi iespējams noteikt riska faktorus, kas provocē prostatas vēža attīstību. Riska faktors ir jebkādi apstākļi, kas paaugstina cilvēka iespēju saslimt ar noteiktu slimību. Atšķirīgiem vēža veidiem ir arī atšķirīgi riska faktori. Dažus riska faktorus (piemēram, smēķēšanu) var kontrolēt. Citus (piemēram, pacienta vecumu vai ģimenes anamnēzi) ietekmēt nav iespējams.

Tomēr riska faktors vēl nav noteicošais slimības attīstībā. Lielākā daļa cilvēku, kam ir viens vai vairāki riska faktori, nekad nesaslimst ar vēzi, toties cilvēkam, kam ir vēzis, var nebūt neviena no riska faktoriem. Par vairākiem prostatas vēža riska faktoriem īstas skaidrības vēl nav.

  • Vecums. Vecums ir nozīmīgākais prostatas vēža riska faktors. Iespēja saslimt ar prostatas vēzi strauji palielinās vīrietim pēc 50 gadu vecuma. Aptuveni divi no trim prostatas vēža gadījumiem tiek atklāti vīriešiem, kas vecāki par 65 gadiem.
  • Rase. Nezināmu iemeslu dēļ priekšdziedzera vēzis daudz biežāk sastopams afroamerikāņiem; viņiem priekšdziedzera vēzi biežāk atklāj jau vēlīnās stadijās, arī mirstība no prostatas vēža ir ievērojami augstāka. Prostatas vēzis daudz retāk ir aziātiem un spāņu izcelsmes vīriešiem. Šobrīd īsti nav skaidrs, kāpēc ir šādas rases un etniskās atšķirības.
  • Tautība. Prostatas vēzis biežāk sastopams Ziemeļamerikā, Ziemeļeiropā un Rietumeiropā. Retāk tas sastopams Āzijā, Āfrikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā.
  • Ģimenes anamnēze. Dažās ģimenēs priekšdziedzera vēzis tiek nodots no paaudzes paaudzē. Vīriešiem, kam kāds no tuviem radiniekiem (tēvs vai brālis) slimo ar priekšdziedzera vēzi, ir lielāka iespēja ar to saslimt, īpaši, ja radinieki sasirguši salīdzinoši jauni.
  • Gēni. Zinātnieki atklājuši atsevišķus gēnus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē un paaugstina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr šos gēnus atklāj tikai nelielai daļai vīriešu ar prostatas vēzi. Vienkārši ģenētiski testi šo gēnu noteikšanai nav pieejami, šajā virzienā nepieciešami papildu pētījumi.
  • Uzturs. Uztura loma priekšdziedzera vēža attīstībā līdz galam vēl nav skaidra, tomēr izpētīti atsevišķi faktori. Vīriešiem, kas ēd daudz sarkanās gaļas un produktus ar augstu tauku saturu, ir lielākas izredzes saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Šiem vīriešiem ir arī tieksme uzturā maz lietot augļus un dārzeņus. Ārsti nav īsti pārliecināti, kurš no šiem faktoriem paaugstina risku iegūt vēzi.
  • Aptaukošanās. Vairākums pētījumu nav pierādījuši sakarību starp aptaukošanos (palielinātu ķermeņa svaru) un paaugstinātu priekšdziedzera vēža risku. Atsevišķos pētījumos pierādīts, ka aptaukošanās gadījumā priekšdziedzera vēzis tiek atklāts vēlīnās stadijās, kā arī ir augstāka mirstība no prostatas vēža.
  • Fiziskā aktivitāte. Lielākajā daļā pētījumu atklāts, ka fiziska aktivitāte nesamazina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr atsevišķos pētījumos tika pierādīts, ka paaugstināta fiziska aktivitāte, īpaši vecāka gadagājuma vīriešiem, samazina prostatas vēža attīstību. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.
  • Priekšdziedzera infekcijas un iekaisumi. Daži pētījumi vedina domāt, ka prostatīts (priekšdziedzera iekaisums) var paaugstināt risku iegūt prostatas vēzi, tomēr citi pētījumi nav atklājuši šādu sakarību. Daži pētījumi arī liek domāt, ka seksuāli transmisīvās slimības var paaugstināt priekšdziedzera vēža risku. Tomēr citos pētījumos šie dati nav apstiprināti, tāpēc konkrēti secinājumi pagaidām nav iespējami.

Zāļu blakusparādības

Mājas lapa onko.lv nav veidota ar mērķi ziņot un apkopot zāļu blakusparādību ziņojumus. Ja Jums ir aizdomas par blakusparādību vai vēlaties ziņot par kādu no mūsu zālēm, lūdzu izmantojiet ziņojuma formu, vai zvaniet Roche zāļu drošuma nodaļai pa tālruni 28655600. Jūs varat ziņot par jebkuru zāļu blakusparādībām arī Zāļu valsts aģentūras mājas lapā (www.zva.gov.lv).
Informējam Jūs, ka Roche Latvija filiālei ir likumīgs pienākums savākt un ziņot Zāļu valsts aģentūrai informāciju par potenciālām zāļu blakusparādībām, kuras esam uzzinājuši. Šajos gadījumos Jūsu dati tiks apstrādāti ar vislielāko rūpību un piesardzību un saskaņā ar specifisko farmakovigilances likumdošanu, kā tas aprakstīts farmakovigilances datu privātuma dokumentā. Jūsu dati netiks izmantoti nekādiem citiem mērķiem.

@ .
* Obligāti aizpildāmie lauciņi!
Vai Jūs esat medicīnas darbinieks?

Uzdot jautājumu

@ .
* Obligāti aizpildāmie lauciņi!
Iespējams, ka Jūsu uzdotais jautājums interesē arī citus onko.lv lasītājus. Vai Jūs piekrītat, ka Jūsu uzdotais jautājums un sniegtā atbilde, nenorādot Jūsu datus, nepieciešamības gadījumā tiek publiskota onko.lv sadaļā "Jautājumi un atbildes"?
* Nosūtot šo jautājumu Jūs piekrītat lietošanas noteikumiem.

Kas izraisa prostatas vēzi?

Normālas cilvēka šūnas aug un funkcionē atbilstīgi informācijai, ko satur katras šūnas hromosomas. Hromosomas galvenā sastāvdaļa ir DNS (dezoksiribonukleīnskābe) – lielmolekulārs organiskais savienojums, kas satur ģenētisko informāciju un veido gēna ķīmisko pamatu katrā šūnā. DNS ir ķīmiska vienība, kas nes mūsu gēnus – instrukcijas par to, kā jādarbojas mūsu šūnām. Katra cilvēka šūna satur 23 hromosomu pārus. DNS mums ir iedzimta no vecākiem. Priekšdziedzera vēzi izraisa izmaiņas priekšdziedzera šūnu DNS. Neliela daļa (aptuveni 5-10%) prostatas vēža gadījumu saistīti ar iedzimtību. Priekšdziedzera vēzis var būt saistīts arī ar paaugstinātu dažu hormonu līmeni asinīs. Augstam vīrišķo hormonu (androgēnu) līmenim var izrādīties būtiska nozīme atsevišķos prostatas vēža gadījumos. Dažos pētījumos atklāts, ka vīriešiem ar paaugstinātu IGF-1 hormona līmeni ir lielāka iespēja saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Citos pētījumos šāda sakarība nav atklāta. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.

Lai gan precīzi nav zināms, kas tieši izraisa priekšdziedzera vēzi, tomēr diezgan precīzi iespējams noteikt riska faktorus, kas provocē prostatas vēža attīstību. Riska faktors ir jebkādi apstākļi, kas paaugstina cilvēka iespēju saslimt ar noteiktu slimību. Atšķirīgiem vēža veidiem ir arī atšķirīgi riska faktori. Dažus riska faktorus (piemēram, smēķēšanu) var kontrolēt. Citus (piemēram, pacienta vecumu vai ģimenes anamnēzi) ietekmēt nav iespējams.

Tomēr riska faktors vēl nav noteicošais slimības attīstībā. Lielākā daļa cilvēku, kam ir viens vai vairāki riska faktori, nekad nesaslimst ar vēzi, toties cilvēkam, kam ir vēzis, var nebūt neviena no riska faktoriem. Par vairākiem prostatas vēža riska faktoriem īstas skaidrības vēl nav.

  • Vecums. Vecums ir nozīmīgākais prostatas vēža riska faktors. Iespēja saslimt ar prostatas vēzi strauji palielinās vīrietim pēc 50 gadu vecuma. Aptuveni divi no trim prostatas vēža gadījumiem tiek atklāti vīriešiem, kas vecāki par 65 gadiem.
  • Rase. Nezināmu iemeslu dēļ priekšdziedzera vēzis daudz biežāk sastopams afroamerikāņiem; viņiem priekšdziedzera vēzi biežāk atklāj jau vēlīnās stadijās, arī mirstība no prostatas vēža ir ievērojami augstāka. Prostatas vēzis daudz retāk ir aziātiem un spāņu izcelsmes vīriešiem. Šobrīd īsti nav skaidrs, kāpēc ir šādas rases un etniskās atšķirības.
  • Tautība. Prostatas vēzis biežāk sastopams Ziemeļamerikā, Ziemeļeiropā un Rietumeiropā. Retāk tas sastopams Āzijā, Āfrikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā.
  • Ģimenes anamnēze. Dažās ģimenēs priekšdziedzera vēzis tiek nodots no paaudzes paaudzē. Vīriešiem, kam kāds no tuviem radiniekiem (tēvs vai brālis) slimo ar priekšdziedzera vēzi, ir lielāka iespēja ar to saslimt, īpaši, ja radinieki sasirguši salīdzinoši jauni.
  • Gēni. Zinātnieki atklājuši atsevišķus gēnus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē un paaugstina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr šos gēnus atklāj tikai nelielai daļai vīriešu ar prostatas vēzi. Vienkārši ģenētiski testi šo gēnu noteikšanai nav pieejami, šajā virzienā nepieciešami papildu pētījumi.
  • Uzturs. Uztura loma priekšdziedzera vēža attīstībā līdz galam vēl nav skaidra, tomēr izpētīti atsevišķi faktori. Vīriešiem, kas ēd daudz sarkanās gaļas un produktus ar augstu tauku saturu, ir lielākas izredzes saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Šiem vīriešiem ir arī tieksme uzturā maz lietot augļus un dārzeņus. Ārsti nav īsti pārliecināti, kurš no šiem faktoriem paaugstina risku iegūt vēzi.
  • Aptaukošanās. Vairākums pētījumu nav pierādījuši sakarību starp aptaukošanos (palielinātu ķermeņa svaru) un paaugstinātu priekšdziedzera vēža risku. Atsevišķos pētījumos pierādīts, ka aptaukošanās gadījumā priekšdziedzera vēzis tiek atklāts vēlīnās stadijās, kā arī ir augstāka mirstība no prostatas vēža.
  • Fiziskā aktivitāte. Lielākajā daļā pētījumu atklāts, ka fiziska aktivitāte nesamazina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr atsevišķos pētījumos tika pierādīts, ka paaugstināta fiziska aktivitāte, īpaši vecāka gadagājuma vīriešiem, samazina prostatas vēža attīstību. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.
  • Priekšdziedzera infekcijas un iekaisumi. Daži pētījumi vedina domāt, ka prostatīts (priekšdziedzera iekaisums) var paaugstināt risku iegūt prostatas vēzi, tomēr citi pētījumi nav atklājuši šādu sakarību. Daži pētījumi arī liek domāt, ka seksuāli transmisīvās slimības var paaugstināt priekšdziedzera vēža risku. Tomēr citos pētījumos šie dati nav apstiprināti, tāpēc konkrēti secinājumi pagaidām nav iespējami.

Atverot šo saiti, Jūs nonāksiet ārpus onko.lv portāla. Saites uz ārējām lapām ir izvietotas vienīgi lietošanas ērtībām. Mēs neizsakām savus viedokļus un vērtējumus, kā arī nenesam nekādu atbildību par šo lapu saturu, tajās ievietoto informāciju un tās izmantošanu.