Prostatas vēža ārstēšana

1. Novērošanas (nogaidošā) taktika
2. Ķirurģiska ārstēšana
3. Staru terapija
4. Hormonterapija
5. Ķīmijterapija
6. Cīņa ar sāpēm un citiem simptomiem
7. Kura ārstēšanas metode ir vispiemērotākā man?

Jūsu ārstam var būt nopietns pamatojums tam, ka jūsu ārstēšanas plāns atšķiras no šeit ieteiktās kārtības. Nekautrējieties jautāt, kāpēc viņš izvēlējies tieši šādu ārstēšanas plānu.

Galvenie faktori, kas nosaka piemērotākās ārstēšanas izvēli, ir

• jūsu vecums un iespējamais dzīves ilgums;
• vai jums ir citas nopietnas veselības problēmas;
• jūsu vēža stadija un pakāpe;
• jūsu uzskats (un jūsu ārsta viedoklis) par nepieciešamību ārstēt vēzi;
• katras ārstēšanas metodes iespēja izārstēt vēzi (vai jāizvērtē no tās iegūstamais labums);
• jūsu nostāja pret blakusparādībām, kādas ir katrai no ārstēšanas metodēm.

Jums šķiet, ka lēmums jāpieņem pēc iespējas ātrāk, tomēr nesteidzieties, apkopojiet visu informāciju un rūpīgi izpētiet. Izrunājieties ar savu ārstu. Izrunājieties ar ārstu, kas specializējies prostatas vēža ārstēšanā un pārzina visas ārstēšanas metodes. Jums jāapsver visi plusi un mīnusi, kas ir katrai no ārstēšanas metodēm, – tāpat jāapsver to trūkumi, blakusparādības un risks. Tikai tad pieņemiet lēmumu.

Novērošanas (nogaidošā) taktika

Tā kā priekšdziedzera vēzis parasti aug ļoti lēni, dažiem vīriešiem (īpaši vecāka gadagājuma vai tiem, kam ir kādas citas nopietnas veselības problēmas) var nebūt nepieciešama nekāda ārstēšana. Tā vietā ārsts var izvēlēties tā saucamo novērošanas (nogaidošo) taktiku.

Tas nozīmē, ka vēzis tiks rūpīgi novērots (sekojot PSA līmenim asinīs), neizmantojot nekādu ārstēšanu, piemēram, operatīvu vai staru terapiju. Tas varētu būt labs lēmums gadījumā, ja vēzis nerada nekādas sūdzības, iespējams, aug ļoti lēni, ir neliels un atrodas tikai vienā priekšdziedzera daļā. Šo metodi izvēlas daudz retāk, ja pacients ir jauns, bez blakus slimībām un ja audzējs aug ātri.

Novērošanas taktika ir saprātīgs lēmums gadījumā, ja pacientam ir lēni augošs audzējs, jo nav īsti zināms, vai aktīva ārstēšana pagarinās viņa dzīvi. Daži vīrieši izvēlas novērošanas taktiku, jo, viņuprāt, blakusparādības no aktīvas ārstēšanas ievērojami pārsniedz iespējamo ieguvumu. Savukārt citi ir gatavi pieņemt iespējamās blakusparādības, lai tikai mēģinātu uzvarēt vēzi vai mazināt tā izplatību/un vai simptomus.

Novērošanas taktika nenozīmē, ka jūs tiksit atstāts bez ievērības. Tieši pretēji – ārsts uzmanīgi vēros tā attīstību. Jums būs jānosaka PSA līmenis un palpatori jāizmeklē priekšdziedzeris ik pēc trim vai sešiem mēnešiem, kā arī ik gadu jāveic priekšdziedzera biopsija. Ja jums sākas kādas sūdzības vai arī audzējs sāk augt ātrāk, jums jāapsver aktīvas terapijas iespēja. Novērošanas metodes vājā vieta – jūs varat palaist garām brīdi, kad vēzis sāk strauji progresēt, un tas var mazināt ārstēšanas efektivitāti.

Ķirurģiska ārstēšana

Biežākās operācijas priekšdziedzera vēža gadījumā ir radikāla prostatektomija un priekšdziedzera transuretrāla rezekcija.

Radikāla prostatektomija

Šī operācija paredzēta vēža pilnīgai likvidācijai. To visbiežāk izvēlas tad, kad vēzis vēl nav izplatījies ārpus prostatas. Radikālas prostatektomijas gadījumā tiek izņemts priekšdziedzeris un audi ap to.

Ir sekojošas radikālas prostatektomijas metodes.

Radikāla prostatektomija ar pieeju virs kaunuma kaula

Šo metodi izvēlas vairākums ķirurgu. Griezums tiek veikts vēdera lejasdaļā. Pacients atrodas vispārējā narkozē (ir iemidzināts) vai arī saņēmis medikamentus, kas ķermeņa apakšdaļu padara nejutīgu (epidurālā anestēzija), un saņēmis nomierinošus medikamentus.

Vispirms ārsts izņem limfmezglus, kas atrodas blakus priekšdziedzerim un nosūta tos uz laboratoriju, lai tie tiktu apskatīti zem mikroskopa. Ja kāds no limfmezgliem satur vēža šūnas, tas nozīmē, ka vēzis jau izplatījies ārpus priekšdziedzera. Tā kā ar operāciju vairs nav iespējams pilnībā izārstēt vēzi, ārsts var izlemt, ka operācija nav turpināma.

Nervi, kas atbild par erekciju, atrodas ļoti tuvu priekšdziedzerim. Dažkārt operācijas laikā ir iespējams izvairīties no šā nerva bojājuma (to sauc par nervu saudzējošo pieeju). Tas samazina, bet pavisam nenovērš iespēju, ka pēc operācijas attīstīsies impotence (nespēja sasniegt erekciju). Ja jums bija saglabāta erekcija pirms operācijas, ārsts var censties neievainot šo nervu. Protams, ja vēzis ir cauraudzis šo nervu, tad ārstam jāizņem arī tas. Pat ja nervu izdotas pasargāt, pēc operācijas paies vairāki mēneši, pirms jums atgriezīsies spēja ereģēt. Tas notiek tāpēc, ka operācijas laikā nervs tiek nedaudz skarts un kādu laiku nespēj pienācīgi darboties.

Radikāla prostatektomija ar pieeju no starpenes

Šīs operācijas laikā ķirurgs veic griezumu starpenē (ādā starp taisno zarnu un sēkliniekiem). Ar šo metodi nav iespējams izņemt limfmezglus un ir sarežģītāk veikt nervu saudzējošo operāciju. Tā kā šī operācija prasa mazāk laika nekā iepriekš raksturotā, to var veikt vīriešiem, kam nav nepieciešama nervu saudzējošā operācija vai kam ir kādas citas veselības problēmas, kas sarežģī pirmās operācijas veikšanu.

Operācija ar pieeju no kaunuma kaula ilgst aptuveni pusotru līdz četras stundas. Operācijai ar pieeju no starpenes nepieciešams mazāk laika. Pēc operācijas stacionārā parasti jāuzturas vidēji trīs dienas, atsākt darbu var vidēji pēc trim līdz piecām nedēļām.

Parasti pēc operācijas urīnpūslī caur dzimumlocekli tiek ievietota caurulīte (katetrs), kas palīdz notecēt urīnam. To veic, kamēr jūs vēl esat aizmidzis. Katetrs paliks urīnpūslī vienu līdz trīs nedēļas un atveseļošanās periodā palīdzēs noplūst urīnam. Pēc katetra izņemšanas jūs varēsit urīnu nolaist pats.

Laparoskopiska radikāla prostatektomija

Abas iepriekš aprakstītās operatīvās iejaukšanās metodes ir “atvērtās”, kad ārstam jāveic plašs griezums ādā, lai izņemtu prostatu. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ķirurgam izdarīt tikai nelielus iegriezumus ādā un ar speciāliem gariem instrumentiem izņemt prostatu. To sauc par laparoskopisko radikālo prostatektomiju, un tā tiek izmantota arvien biežāk.

Laparoskopiskas operācijas priekšrocības: mazāka asiņošana, nesāpīgāka, īsāks laiks jāpavada slimnīcā, īsāks atveseļošanās periods. Ar laparoskopiju iespējama arī nervu saudzējoša operācija; blakusparādības, kas saistītas ar nerva ievainojumu, ir tieši tādas pašas kā pie “atvērtām” operācijas metodēm.

Prostatas transuretrāla rezekcija

Prostatas transuretrāla rezekcija tiek veikta tādēļ, lai mazinātu sūdzības (piemēram, urinēšanas traucējumus) vīriešiem, kam kontrindicētas citas operācijas. Ar šīs metodes palīdzību nevar izārstēt vai izoperēt visu audzēju. Šādu operāciju bieži vien izvēlas tādēļ, lai atvieglotu sūdzības pacientiem, kam ir labdabīga priekšdziedzera adenoma.

Operācijas laikā caur dzimumlocekli urīnizvadkanālā ievada instrumentu, kura galā ir stieples cilpa. Stieple ir sakarsēta, un ar tās palīdzību tiek izgriezta priekšdziedzera daļa, kas nospiež urīnizvadkanālu. Šajā operācijā netiek veikti lieli iegriezumi ādā. Operācijas laikā tiek lietota spinālā (padarīta nejutīga ķermeņa lejasdaļa, sākot no vidukļa) vai vispārējā (jūs esat iemidzināts) anestēzija.

Operācija ilgst aptuveni stundu. Parasti jūs izraksta no slimnīcas vienu vai divas dienas pēc operācijas, un darbā jūs varat atgriezties pēc vienas vai divām nedēļām. Pēc operācijas uz divām trim dienām urīnizvadkanālā jāievieto caurulīte (katetrs), kas novadīs urīnu. Kādu laiku pēc operācijas urīnā var būt neliels asiņu piejaukums.

Radikālas prostatektomijas risks un blakusparādības

Jebkurai priekšdziedzera vēža operācijai var būt vairāki riski un blakusparādības.

Ķirurģiskais risks šai operācijai var būt tāds pats kā jebkurai citai operācijai. Tās var būt problēmas ar anestēziju, neliels sirdslēkmes risks, insults, trombi kājās, infekcija un asiņošana. Tieši jūsu komplikāciju risks atkarīgs no jūsu vecuma un vispārējā veselības stāvokļa.

Būtiskākās iespējamās blakusparādības pēc radikālas prostatektomijas ir urīna nesaturēšana (inkontinence) un nespēja sasniegt erekciju (impotence). Šādas pašas blakusparādības var būt arī citām ārstēšanas metodēm.

Urīna nesaturēšana. Urīna nesaturēšana nozīmē, ka jūs nevarat kontrolēt urīna noplūdi vai arī ir neliela urīna noplūde nepārtraukti. Ir dažādi urīna nesaturēšanas veidi. Ja jums ir šāda problēma, tā var jūs ietekmēt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.

• Slodzes nesaturēšana ir biežākais nesaturēšanas veids, kas attīstās pēc prostatas operācijas. Vīriešiem, kam ir slodzes nesaturēšana, urīna noplūde notiek klepus vai fiziskas piepūles laikā vai arī tad, kad smejas un šķauda. 
• Nesaturēšana pārpildīta urīnpūšļa dēļ. Šajā gadījumā vīriešiem urinēšana ir ilgstoša, urīns plūst ar vāju strūklu un ilgi.
• Neatliekamā nesaturēšana – jeb pāraktīvs urīnpūslis – pēkšņa un nepārvarama vajadzība iztukšot urīnpūsli, bez iespējas šo procesu kontrolēt. Vēlme urinēt nav atkarīga no urīna daudzuma urīnpūslī.

Retos gadījumos vīrietis var zaudēt jebkuru spēju kontrolēt urīnpūšļa darbību. To sauc par pastāvīgo nesaturēšanu.

Lielākajai daļai vīriešu spēja pilnībā kontrolēt urīnpūšļa darbību atgriežas dažu nedēļu vai mēnešu laikā pēc operācijas. Ārsts nevar paredzēt, kā reaģēs jūsu organisms pēc operācijas.

Ja jums ir urīna nesaturēšana, dariet to zināmu savam ārstam. Jūsu ārstam ir jāzina par jūsu problēmām un jāpalīdz tās atrisināt. Ir speciāli vingrinājumi, ar kuriem var nostiprināt urīnpūšļa muskulatūru. Urīna nesaturēšanu var novērst arī ar medikamentiem vai operāciju. Ir arī daudz higiēnisko līdzekļu, kas palīdzēs jums justies sausi un komfortabli.

Impotence nozīmē to, ka vīrietis nevar sasniegt pietiekami spēcīgu erekciju, lai stātos dzimumattiecībās. Nervi, kas atbild par erekcijas iestāšanos, operācijas laikā vai arī staru terapijas ietekmē var tikt bojāti. Iespējams, trīs līdz 12 mēnešus pēc operācijas jums būs problēmas ar erekciju un bez medikamentu palīdzības jūs to nevarēsit sasniegt. Pēc tam daļa vīriešu atgūst spēju sasniegt erekciju, tomēr dažiem šī problēma var ieilgt. Erekcijas spēja ir saistīta arī ar vecumu un veiktās operācijas veidu. Jo jaunāks jūs esat, jo lielāka iespēja, ka atgūsit erekcijas spēju.

Ja esat nobažījies par erekcijas traucējumiem, apspriedieties ar savu ārstu. Iespējams, ir kāds veids, kā jums palīdzēt. Ir dažādi medikamenti un palīgmehānismi, piemēram, vakuuma sūkņi vai dzimumlocekļa implanti.

Sterilitāte. Radikālas prostatektomijas laikā tiek pārgriezti vadi, kas savieno sēkliniekus (kur veidojas sperma) ar urīnizvadkanālu. Tas nozīmē, ka vīrietis vairs nevar kļūt par tēvu dabiskā ceļā. Parasti tam nav lielas nozīmes, jo prostatas vēzis attīstās vīriešiem lielā vecumā. Tomēr, ja tas jums ir svarīgi, pirms operācijas ar ārstējošo ārstu pārrunājiet iespēju nodot savu sēklu uzglabāšanai “spermas bankā”.

Limfedēma. Ja operācijas laikā tiek izņemti daudzi limfmezgli blakus priekšdziedzerim, var attīstīties limfedēma (palielināta limfas uzkrāšanās), kas izraisa dedzināšanu un sāpes. Limfmezgli nodrošina liekā šķidruma plūsmu no orgāniem atpakaļ uz sirdi. Kad limfmezgli izgriezti, liekais šķidrums var sakrāties kājās un ap ģenitālijām. Visbiežāk limfedēmu ārstē ar fizioterapijas palīdzību, tomēr tā var arī pilnībā neizzust.

Dzimumlocekļa garuma izmaiņas. Vēl viena iespējama operācijas blakusparādība ir dzimumlocekļa saīsināšanās.

Staru terapija

Staru terapija ir ārstēšana ar augstas enerģijas stariem (tādiem kā rentgena stari), lai nogalinātu vai novārdzinātu vēža šūnas. Stari var tikt raidīti no avota, kas atrodas ārpus organisma (ārējā apstarošana) vai no radioaktīviem materiāliem, kas ievietoti tieši audzējā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija).

Staru terapiju dažreiz izvēlas kā pirmo ārstēšanas metodi zemas pakāpes prostatas vēzim, kas nav izplatījies ārpus prostatas vai ir skāris tikai blakus audus. Dažreiz to izmanto tad, ja operācijas laikā netiek izņemti visi vēža audi vai vēzim ir recidīvs pēc operatīvās terapijas. Izārstēšanās iespējas ar staru terapiju ir tādas pašas kā ar operatīvo terapiju. Ja vēzis ir jau vēlīnā stadijā, staru terapija var palīdzēt audzēja apjoma un sāpju mazināšanā.

Ārējā apstarošana

Ārējā apstarošana tiek veikta līdzīgi kā parasts rentgena uzņēmums, tikai ievērojami ilgāku laiku. Katrs apstarošanas seanss ilgst dažas minūtes. Parasti ambulatori tiek veikti pieci seansi nedēļā, septiņas līdz deviņas nedēļas. Ārstēšana pati par sevi ir ātra un nesāpīga.

Mūsdienās ārējo apstarošanu izvēlas daudz retāk nekā iepriekš. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ārstam ar lielākiem panākumiem ārstēt tieši priekšdziedzeri, nepakļaujot radiācijas ietekmei apkārtējos veselos audus. Šīs metodes paredzētas, lai palielinātu efektivitāti un mazinātu blakusparādības.

Ārējās apstarošanas iespējamās blakusparādības

Iespējamās blakusparādības no ārējās apstarošanas ir tādas pašas kā pie jebkura cita orgāna apstarošanas. Ar jaunākajām ārstēšanas metodēm mazinās arī blakusparādību risks.

• Zarnu darbības traucējumi. Ārējās apstarošanas laikā, kā arī kādu laiku pēc terapijas jums var būt caureja, asiņu piejaukums izkārnījumos, fēču nesaturēšana (sastopama ļoti reti) un kairinātas resnās zarnas sindroms. Ar laiku vairākums no šīm problēmām izzūd, tomēr atsevišķos gadījumos arī pēc terapijas pārtraukšanas zarnu funkcija vairs nav normāla.
• Problēmas ar urīnpūsli. Varētu būt biežāka nepieciešamība urinēt, sāpīgums urinācijas laikā, neliels asiņu piejaukums urīnam. Problēmas ar urīnpūšļa darbību parādās vienam no trim pacientiem. Sastopamākā problēma ir nepieciešamība biežāk urinēt.
• Urīna nesaturēšana. Urīna nesaturēšana nozīmē to, ka jūs nevarat kontrolēt sava urīnpūšļa darbību vai jums ir urīna noplūde. Staru terapijas gadījumā urīna nesaturēšana attīstās daudz retāk nekā pēc operatīvas terapijas. Vairāk par urīna nesaturēšanu – pie operatīvās terapijas blakusparādībām.
• Impotence. Impotence nozīmē, ka jums ir problēmas ar erekciju un partnerattiecībām. Impotences rādītāji pēc staru terapijas ir aptuveni tādi paši kā pēc operatīvas terapijas. Parasti tā neattīstās uzreiz terapijas laikā, bet pakāpeniski vairākus gadus pēc ārstēšanas. Tāpat notiek arī pēc operatīvas terapijas: jo vecāks jūs esat, jo lielāka iespēja erekcijas problēmām. Tās var atrisināt ar medikamentiem un dažādām palīgierīcēm (skat. sadaļā pie operatīvās terapijas).
• Nogurums. Staru terapija var izraisīt noguruma sajūtu, nespēku. Tas var ilgt pat vairākus mēnešus pēc terapijas beigām.
• Limfedēma. Liekā šķidruma uzkrāšanās kājās vai ģenitālijās (skat. pie operatīvās terapijas blakusparādībām) ir iespējama, ja staru terapijas ietekmē gājuši bojā limfmezgli.

Iekšējā apstarošana (brahiterapija)

Ilgstošai jeb zemu devu brahiterapijai tiek izmantotas mazas radioaktīvas lodītes (katra apmēram rīsa graudiņa lielumā), ko ievieto prostatā. Šīs lodītes tiek sauktas arī par “sēklām”. Tā kā to izmērs ir ļoti mazs, tās nerada diskomfortu un bieži vien tiek atstātas prostatā arī pēc tam, kad radioaktīvais materiāls tajās vairs nav palicis.

Praksē tiek lietota arī īslaicīgā jeb augstas devas brahiterapija. Šajā gadījumā tiek izmantotas adatas, ar kuru palīdzību prostatā ievada mīkstas caurulītes (katetrus). Šajās caurulītēs uz piecām līdz 15 minūtēm tiek ievietots materiāls ar spēcīgu radioaktīvo starojumu un pēc tam izņemts. Šīs ārstēšanas laikā jums jāpaliek stacionārā. Parasti dažās dienās notiek trīs ārstēšanas seansi. Pēc pēdējā seansa katetri tiek izņemti. Bieži vien šo terapiju kombinē ar ārējo apstarošanu, kuras laikā izmanto mazākas radiācijas devas nekā tad, ja būtu izvēlēta tikai ārējā apstarošana. Dažas nedēļas pēc šā ārstēšanas kursa jums var būt sāpes starp sēkliniekiem un anālo atveri, kā arī urīns var būt brūngani sarkanīgā krāsā.

Iekšējās apstarošanas iespējamie riski un blakusparādības

Ja jums prostatā tiek ievadītas lodītes, tās vairākas nedēļas raida nelielu radioaktīvo starojumu. Lai gan starojums netiek īpaši tālu, jums vairākas nedēļas ir jāizvairās no grūtnieču un mazu bērnu sabiedrības. Jums jābūt piesardzīgam arī citās jomās, piemēram, dzimumakta laikā jālieto prezervatīvs.

Aptuveni vienu nedēļu pēc lodīšu ievietošanas jums var būt sāpes šajā apvidū un urīns sarkanīgi brūnā krāsā. Ir arī neliels risks kādai no lodītēm “izkļūt” no prostatas, tomēr tas notiek ļoti reti. Tāpat kā pie ārējās apstarošanas var attīstīties problēmas ar zarnu darbību, urīnpūsli un potenci. Ja jums radušās kādas problēmas, informējiet par to savu ārstu. Lielākoties ar medikamentiem vai citiem līdzekļiem ir iespējams jums palīdzēt.

Hormonterapija

Hormonterapijas mērķis ir mazināt vīrišķo dzimumhormonu (androgēnu) – arī testosterona – līmeni asinīs. Androgēni, kas pārsvarā veidojas sēkliniekos, izraisa pastiprinātu prostatas vēža šūnu augšanu. Samazinot androgēnu līmeni, prostatas vēzis sarūk vai arī ievērojami palēninās tā augšana. Ar hormonterapiju var kontrolēt vēzi, bet nevar to izārstēt.

Hormonterapiju parasti izvēlas šādos gadījumos:

• vīriešiem, kam operatīvā un staru terapija nevar tikt veikta;
• vīriešiem, kam vēža šūnas ir izplatījušās pa visu organismu vai pēc sākotnējās ārstēšanas attīstījies recidīvs;
• to lieto kopā ar staru terapiju – gadījumā, ja ir liels risks, ka pēc terapijas vēzis atgriezīsies;
• dažreiz to veic pirms operatīvās vai staru terapijas ar mērķi samazināt audzēja apjomu.

Tā kā gandrīz visi prostatas audzēji ar laiku kļūst nejutīgi pret hormonterapiju, izvēlas metodi, kad hormonālie medikamenti kādu laiku tiek doti, tad ir pārtraukums, bet pēc laika atkal turpina hormonterapiju (to sauc par intermitējošu ārstēšanu). Tas palīdz izvairīties no dažām zāļu blakusparādībām (impotences, intereses zuduma par dzimumdzīvi utt.).

Hormonterapijas veidi

Ir vairāki hormonterapijas veidi, tostarp operatīva terapija vai medikamenti, kas samazina testosterona līmeni asinīs vai bloķē organisma spēju reaģēt uz androgēniem.

• Sēklinieku izņemšana. Lai gan sēklinieku izņemšana ir ķirurģiska operācija, galvenais iegūtais efekts ir hormonu izmaiņas. Operācijas laikā ķirurgs izņem sēkliniekus, kur tiek ražoti 90% no androgēniem, to skaitā arī testosterons. Lai gan tā ir salīdzinoši vienkārša un lēta procedūra, tās efekts ir paliekošs, un vairākums vīriešu nespēj ar to samierināties. Lielākajai daļai vīriešu pēc šīs operācijas zūd interese par dzimumdzīvi, viņi nespēj sasniegt erekciju.
• Luteinizējošā hormona atbrīvotājhormona analogs (LHRH analogs). Šie medikamenti samazina testosterona līmeni tikpat labi kā sēklinieku izņemšana. LHRH analogs (jeb agonists) tiek ievadīts injekcijas veidā vienreiz mēnesī vai vienu reizi ik pēc trim, četriem, sešiem vai 12 mēnešiem. Lai gan šī ārstēšana ir dārgāka un biežāk nekā pie sēklinieku izņemšanas jāapmeklē ārsts, tomēr vīrieši lielākoties izvēlas tieši šo metodi. Pēc pirmās LHRH analoga devas testosterona līmenis uz īsu brīdi strauji paaugstinās, tad samazinās. Šo efektu sauc par “uzliesmojumu”. Ja audzēja šūnas ir izplatījušās uz kauliem, tad šā “uzliesmojuma” laikā var just sāpes kaulos. Lai mazinātu “uzliesmojuma” efektu, dažas nedēļas pirms LHRH analogu terapijas lieto medikamentus, ko sauc par anti-androgēniem.
• LHRH antagonisti. Šie medikamenti samazina testosterona līmeni ievērojami ātrāk un nerada “uzliesmojumu”. Tomēr dažiem vīriešiem tas izraisa alerģisku reakciju. Tāpēc šo medikamentu izvēlas tikai tiem, kam nevar lietot citu hormonterapijas veidu. Medikaments tiek ievadīts injekcijas veidā tikai ārsta kabinetā. Pirmajā mēnesī medikamentu ievada ik pēc divām nedēļām, pēc tam ik pēc četrām nedēļām. Jums jāuzkavējas ārsta kabinetā aptuveni 30 minūtes, lai ārsts var būt drošs, ka jums neattīstās alerģiska reakcija.
• Anti-androgēni. Šie medikamenti bloķē organisma spēju izmantot androgēnus. Pēc sēklinieku operācijas vai LHRH terapijas laikā nelielu daudzumu androgēnu producē virsnieru dziedzeris. Anti-androgēnus var lietot kopā ar LHRH analogiem vai pēc sēklinieku izņemšanas, tad to sauc par kombinēto androgēnu bloķēšanu, lai pilnībā bloķētu androgēnu produkciju un izmantošanu organismā. Vēl joprojām nav vienota viedokļa par to, vai kombinētā terapija ir efektīvāka par kādu no monoterapijām.

Hormonterapijas blakusparādības

Tā kā tiek izmainīts hormonu līmenis, tad visi līdzekļi un metodes – sēklinieku izņemšana, LHRH analogi un LHRH antagonisti – izraisa līdzīgas blakusparādības. Tās var būt:

• samazināta dzimumtieksme;
• impotence (problēmas sasniegt erekciju);
• karstuma viļņi (ar laiku mazinās vai pāriet pavisam);
• krūts dziedzeru sāpīgums un augšana;
• kaulaudu masas samazināšanās (osteoporoze), kas ilgstošas dzīvildzes gadījumos var rezultēties ar kaulu lūzumiem;
• samazināts sarkano asins šūnu skaits (anēmija);
• atmiņas pasliktināšanās;
• muskuļu masas samazināšanās;
• svara pieaugums;
• izteikts nespēks, nogurums;
• paaugstināts holesterīna līmenis asinīs;
• depresija.

Tāpat pieaug paaugstināta asinsspiediena, diabēta un sirdslēkmes risks.

Lielāko daļu blakusparādību var novērst vai ārstēt. Piemēram, karstuma viļņi pazūd, ja tiek lietoti noteikti antidepresanti. Īss staru terapijas kurss, kas vērsts uz krūtīm, novērš to palielināšanos. Ir pieejami medikamenti, kas novērš un ārstē osteoporozi. Depresiju ārstē ar antidepresantiem vai psihoterapiju. Pietiekama fiziska slodze palīdz novērst vairākas blakusparādības (tostarp ātru nogurdināmību, svara pieaugumu) un mazina kaulu un muskuļu masas zudumu. Ja attīstās anēmija, tā parasti ir viegla un neizraisa nekādas sūdzības.

Diskusija par hormonterapiju

Ir vēl daudz jautājumu par hormonterapiju, kas līdz galam nav atrisināti, piemēram, kad vislietderīgāk sākt un beigt hormonterapiju. Pētījumi vēl tikai notiek. Ja jums tiek piedāvāta hormonterapijas uzsākšana, lūdziet savam ārstam skaidrojumu par šīs hormonterapijas norisi un tās iespējamajām blakusparādībām.

Ķīmijterapija

Ķīmijterapija nozīmē tādu medikamentu lietošanu, kas nogalina vēža šūnas. Visbiežāk šīs zāles injicē vēnā. Daži medikamenti ir arī tablešu formā. Kad medikaments nonāk asinsritē, tas izplatās pa visu organismu un nogalina vēža šūnas.

Prostatas vēža gadījumā ķīmijterapiju izvēlas tad, kad vēža šūnas ir izplatījušās pa organismu un hormonterapija nav iedarbīga. Šī nav standarta terapija prostatas vēža agrīnajās stadijās. Notiek pētījumi, kur tiek pierādīta ķīmijterapijas īstermiņa kursa efektivitāte pēc prostatas izoperēšanas.

Tāpat kā hormonterapija, arī ķīmijterapija neizārstē vēzi pilnībā. Ar tās palīdzību nevar iznīcināt visas vēža šūnas, tomēr tā var palēnināt audzēja augšanu un mazināt simptomus, tādējādi panākot augstāku dzīves kvalitāti.

Ir daudz dažādu ķīmijterapijas medikamentu. Labāka iznākuma dēļ dažreiz vienlaikus tiek ieteikti divi medikamenti. Tomēr priekšdziedzera vēža ārstēšanā pašlaik ASV un Eiropā kā labākā tiek uzskatīta viena medikamenta terapijas shēma.

Ķīmijterapijas blakusparādības

Lai gan ķīmijterapijas medikamenti nogalina vēža šūnas, tie var bojāt arī normālās šūnas, un tas izraisa dažādas sūdzības. Blakusparādības atkarīgas no medikamenta veida, devas un ārstēšanās ilguma. Pie pamatshēmas lietošanas novērot:

• perifēru neiropātiju;
• matu izkrišanu;
• sliktu dūšu un vemšanu (reti);
• apetītes zudumu (reti).

Tā kā tiek bojātas arī veselās šūnas, jums var samazināties asins šūnu daudzums. Tas izraisa šādas problēmas:

• ir palielināts risks saslimt ar infekcijas slimībām (jo ir pazemināts balto asins ķermenīšu skaits);
• iespējama asiņošana vai zilumu veidošanās pat pēc nelielām traumām un iegriezumiem (jo ir samazināts trombocītu skaits asinīs);
• ātra nogurdināmība (jo ir samazināts sarkano asins ķermenīšu skaits).

Pēc ārstēšanas vairākums blakusparādību pazūd. Ja jums parādās kāda no blakusparādībām, apspriedieties ar ārstējošo ārstu, kā to novērst. Ir vairākas iespējas, kā cīnīties ar blakusparādībām. Piemēram, ir medikamenti, kas mazina sliktu dūšu un vemšanu. Citi medikamenti var paaugstināt asins šūnu skaitu.

Cīņa ar sāpēm un citiem simptomiem

Šajā materiālā pārsvarā raksturota audzēja šūnu iznīcināšana un novājināšana jeb veids, kā palēnināt to augšanu. Tomēr pats svarīgākais ārstēšanas mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti. Informējiet ārstējošo ārstu vai medmāsu par sāpēm vai jebkurām citām sūdzībām, kas jūs nomāc. Ir dažādas iespējas to novēršanai. Pareizas ārstēšanas apstākļos jūs jutīsities labāk, un tas ļaus jums koncentrēties uz svarīgākajām lietām jūsu dzīvē.

Medikamenti sāpju mazināšanai

Pretsāpju medikamenti ir ļoti efektīvi. Ja medikamenti tiek lietoti vēža izraisītu sāpju mazināšanai, jums nav jāuztraucas par to kaitīgumu vai atkarības veidošanos. Sākot medikamentu lietošanu, var pastiprināties miegainība vai parādīties nieze, bet vēlāk šie traucējumi pāriet. Var rasties aizcietējumi, taču ir dažādas metodes to novēršanai. Blakusparādības bieži vien var novērst, mainot medikamenta devu vai pievienojot citu medikamentu.

Bifosfonāti

Bifosfonāti ir medikamentu grupa, kas palīdz mazināt kaulu sāpes. Šie medikamenti palielina kaulaudu masu.

Bifosfonāti var izraisīt blakusparādības, piemēram, gripai līdzīgus simptomus vai sāpes kaulos. Ļoti retos gadījumos šie medikamenti var izraisīt pretēju efektu un bojāt kaulaudus.

Steroīdi

Dažiem vīriešiem steroīdi var noņemt sāpes un uzlabot apetīti.

Staru terapija

Staru terapiju var izvēlēties kā galveno terapijas metodi, lai iznīcinātu vēzi, bet tā var mazināt arī vēža šūnu izraisītas sāpes kaulos.

Šim pašam mērķim tiek lietoti arī medikamenti, ko sauc par radiofarmācijas līdzekļiem. Tie ir medikamenti, kuru sastāvā ir radioaktīvs elements. Tos injicē vēnā. Tie nogulsnējas kaulu apvidū, kur atrodas vēža šūnas, un nonāvē tās. Apmēram astoņiem no desmit prostatas vēža pacientiem šie medikamenti palīdz mazināt sāpes. Galvenā šo medikamentu blakusparādība ir samazināts asins šūnu skaits. Savukārt tas paaugstina asiņošanas un infekcijas risku.

Kura ārstēšanas metode ir vispiemērotākā man?

Ja jums ir prostatas vēzis, pirms ārstēšanas metodes izvēles jāapsver vairāki aspekti, proti, jūsu vecums, vispārējais veselības stāvoklis, ārstēšanas mērķis un jūsu attieksme pret blakusparādībām. Piemēram, daži vīrieši nemaz nevar iedomāties savu dzīvi ar urīna nesaturēšanu vai impotenci. Savukārt citi koncentrējas nevis uz iespējamajām blakusparādībām, bet gan vēlas pilnībā iznīcināt vēža šūnas.

Ja jums ir vairāk nekā 70 gadu un nopietnas vispārējas veselības problēmas, jūs varat uzskatīt prostatas vēzi par vēl vienu hronisku saslimšanu. Iespējams, tas neietekmēs jūsu dzīves ilgumu. Tomēr tas var izraisīt sūdzības, no kurām jūs gribat izvairīties. Šajā gadījumā ārstēšanas mērķis ir mazināt simptomus un izvairīties no zāļu blakusparādībām. Tāpēc jūs varat izvēlēties novērošanas taktiku vai hormonterapiju. Protams, vecums pats par sevi nevar būt noteicošais ārstēšanas taktikas izvēlē. Daudzi vīrieši arī pēc 70 gadu vecuma ir pietiekami labā fiziskā un garīgā formā, bet daļa jaunāku vīriešu ir ar nopietnām veselības problēmām.

Ja esat salīdzinoši jauns un jums nav citu nopietnu saslimšanu, jūs, iespējams, būsit ar mieru paciest ārstēšanas blakusparādības, lai tikai būtu lielāka iespēja pilnībā izārstēties. Prostatas vēža agrīnās stadijās izvēloties ārējo apstarošanu, radikālo prostatektomiju vai radioaktīvos implantus, atveseļošanās iespēja ir līdzīga. Tomēr katra situācija ir unikāla, un to ietekmē daudzi faktori.