Diagnostika
Plaušu vēža savlaicīgu diagnostiku apgrūtina fakts, ka nav ne specifisku sūdzību, ne pazīmju, kamēr vēzis nav sasniedzis lielu stadiju. Tāpēc diagnozes noteikšanai ir svarīgi novērtēt visu pieejamo informāciju – slimības vēsturi, smēķēšanas vai citu kaitīgo faktoru iedarbību, simptomus un izmeklēšanas datus.
Lai noskaidrotu simptomu iemeslus, jānovērtē:
- medicīniskā anamnēze jeb vēsture – kādas slimības ir pārciestas un/vai turpinās joprojām;
- smēķēšana – cik sen smēķē, cik daudz cigarešu dienā u. tml.;
- nelabvēlīgi apkārtējās vides (piemēram, lauksaimniecības piesārņojums) apstākļi un profesionāli kaitīgas vielas;
- vēzis ģimenē.
Simptomi
Nevar nosaukt kādu vienu īpašu pazīmju vai simptomu grupu, kas liecinātu par plaušu vēzi.
Tomēr biežāk ziņotos plaušu vēža simptomus nosacīti var iedalīt četrās plašās kategorijās:
- audzēja lokālas augšanas un izplatīšanās izraisītie traucējumi;
- attālas metastāzes;
- nespecifiski, vispārīgi simptomi;
- paraneoplastiskie sindromi.
Pazīmes un simptomi, kas rodas audzēja dēļ, ir dažādi – atkarībā no tā lokalizācijas un izmēra. Piemēram, centrāli novietotam plaušu vēzim ir nosliece radīt „čīkstēšanu” elpojot, asins spļaušanu (asinis krēpās), aizdusu (elpas trūkumu), drudzi un nepārejošu klepu bez cita iemesla. Plaušu vēža izplatīšanās krūškurvja ietvaros (tiešas izplatīšanās ceļā vai pa limfvadiem) arī ir saistīta ar daudzveidīgiem simptomiem un nereti ir iemesls tam, ka vairs nav iespējams veikt radikālu (t. i., izārstējošu) operāciju.
Attālo metastāžu radīto traucējumu spilgtākais piemērs ir neiroloģiskie simptomi, kurus izraisa audzēja metastāzes galvas smadzenēs: stipras galvassāpes, līdzsvara traucējumi, jušanas un/vai muskuļu spēka samazināšanās kādā ķermeņa daļā.
Gan SŠPV, gan NSŠPV gadījumā var būt nespecifiskas, sistēmiskas pazīmes un simptomi (tā saucamā karcinomatozā intoksikācija):
- ēstgribas zudums,
- ķermeņa masas zudums,
- nespēks.
Jāatzīmē, ka pazeminātu ēstgribu bieži nenovērtē pietiekami nopietni (pat 30% gadījumu) un pamana tikai pie izteikta ķermeņa masas zuduma. Vispārējie simptomi ļoti ietekmē pacienta pašsajūtu un dzīves kvalitāti.
Ir dažādi sindromi – endokrīnas, neiroloģiskas, kardiovaskulāras, skeleta, metaboliskas (t. i., vielmaiņas) un ādas izpausmes –, kas tiek uzskatīti par paraneoplastiskiem.
Pacienta vispārējais funkcionālais stāvoklis ir ļoti svarīgs prognostisks faktors, jo tas ir galvenais noteicējs, vai pacients spēs izturēt operāciju un pārējo terapiju.
Nosakot vispārējo funkcionālo stāvokli, ņem vērā pacienta ļaundabīgās slimības un visas ar tām saistītās ietekmes līdz ar citām slimībām un blakussaslimšanām, piemēram, sirds vai plaušu slimībām. Plaušu vēzis traucē elpošanu, bet apgrūtināta elpošana ar laiku ļoti negatīvi ietekmē sirdsdarbību. Tāpēc plaušu vēža pacientu vispārējais stāvoklis bieži ir smags.
Attēldiagnostika
Galvenais attēldiagnostikas uzdevums ir noteikt slimības izplatību un stadiju. Izmanto rentgenogrāfiju, datortomogrāfisko skenēšanu un magnētisko rezonansi.
Biežāk lietotais izmeklējums ir krūškurvja rentgenogrāfija. Tā tiek uzskatīta par klīniski vislietderīgāko izmeklējumu plaušu vēža noteikšanai, lai gan ticami identificēt var tikai 1-2 cm lielu audzēju. Ar krūškurvja rentgenogrāfiju iespējams noteikt pat vairāk nekā 90% plaušu karcinomu.
Datortomogrāfiskā skenēšana ir īpaši vērtīga plaušu vēža stadijas noteikšanai, jo var atklāt vēža atrašanos videnē, pleirā un krūškurvja sienā. Detalizēta audzēja lokalizācijas un apjoma izmeklēšana ļauj precīzi novērtēt tā operēšanas iespējas. Turklāt tā ļauj identificēt arī ļoti mazus audzējus un metastāzes.
Magnētiskās rezonanses (MR) metode netiek izmantota kā ikdienas standartizmeklējums pacientiem ar plaušu vēzi. MR ir lielāka spēja izšķirt nervu un asinsvadu struktūras. Magnētiskā rezonanse nav metode, ko izmanto, lai izvērtētu orgānus, kas kustās, kā piemēram, plaušas. Magnētisko rezonansi biežāk pielieto galvas smadzeņu, kaulu vai vēdera dobuma orgānu izvērtēšanai.
Pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET) parasti kombinē ar datortomogrāfiju (PET/CT). PET laikā organismā tiek ievadīta radioaktīva viela, kas ir savienota ar glikozi. Šo glikozi kopā ar radioaktīvo vielu uzsūc šūnas, kas aktīvi vairojas. Tā kā audzēja šūnas patērē ļoti daudz enerģijas, tās uzņem radioaktīvo vielu vairāk nekā veselās organisma šūnas. Savukārt skeneris uztver, kurā vietā ir vislielākā radioaktīvās vielas koncentrācija.
Kaulu scintigrāfiju izmanto, lai noskaidrotu, vai kaulu sāpes izraisa ar vēzi saistīts kaulu bojājums. Kaulu skenēšanas laikā vēnā tiek ievadītas zema līmeņa radioaktīvas daļiņas. Tās cirkulē pa visu organismu un nokļūst arī kaulos. Liela šo radioaktīvo daļiņu koncentrācija kaulu skenēšanas attēlā liecina par vēža šūnu klātbūtni.
Tiek izmantota arī vēdera dobuma orgānu ultrasonoskopiskā izmeklēšana, lai pārbaudītu un izslēgtu slimības izplatīšanos.
