Ārstēšanas metodes

1. Ķirurģiskā ārstēšana
2. Staru terapija
3. Sistēmiskā terapija
4. Adjuvanta terapija
5. Hormonterapija
6. Ķīmijterapija
7. Mērķterapija
8. Biežākās ķīmijterapijas blaknes un rekomendācijas to novēršanai
9. Limfostāze

Ķirurģiskā ārstēšana

Lielākajai daļai sieviešu primārā audzēja ārstēšanai tiek izvēlēta operatīva iejaukšanās. Operācijas mērķis ir audzēja maksimāla izgriešana. Pirms operācijas, izvērtējot audzēja stadiju un iespējas veikt krūts saglabājošu operāciju, tiek apspriests operācijas apjoms ar ārstējošo ķirurgu. Operācijas apjoms ir atkarīgs no audzēja lieluma, lokalizācijas krūtī, pacientes krūts lieluma un izvēles saglabāt krūti.

Krūts vēza operācijas nosacīti iedala divās lielās grupās:

1. Mastektomija jeb visas krūts noņemšana;
2. Orgānsaudzējoša – krūti saglabājoša operācija.

Šobrīd krūti saglabājošu operāciju ir iespējams veikt 2 no 3 pacientēm ar krūts audzēju.

Dažām pacientēm pirms operācijas tiek piedāvāta ķīmijterapija (tiek dēvēta par neoadjuvantu). Tās mērķis ir panākt audzēja un / vai tā skarto limfmezglu samazināšanos, lai būtu iespējams veikt potenciāli krūti saglabājošu operāciju.

Pacientēm pēc mastektomijas (operācijas, kuras laikā tiek noņemta visa krūts) ir iespējama krūts rekunstrukcija. Precīzāk par piemērotāko veidu un laiku, kad tā veicama, tiek lemts kopā ar ārstējošo ķirurgu.

Staru terapija

Staru terapija ir ārstēšanas metode, kad uz audzēja šūnām iedarbojas un iznīcina ar jonizējošu starojumu. Nepieciešamību piemērot šo terapijas veidu izvērtē konsīlija veidā.

Ir divu veidu terapija – ārēja un iekšēja apstarošana.

Ārēja apstarošana ir ārējā staru kūļa terapija. Šis ir biežākais staru terapijas veids, ko izmanto krūts vēža gadījumā. Tipiska terapijas shēma paredz aprēķinātās devas lietošanu sešas nedēļas, piecas dienas nedēļā. Procedūra nav sāpīga, bet rada tiešas blakusparādības – krūts pietūkumu un smaguma sajūtu.

Iekšēja apstarošana jeb brahiterapija iralternatīvs ārstēšanas veids. Tā ir metode, kuras laikā radioaktīvās adatas tiek ievietotas krūts audos tuvu vēža audiem.

Staru terapija tiek nozīmēta:

1. Pēc krūti saglabājošam operācijām – staru terapija tiek rekomendēta visām pacientēm;
2. Pēc mastektomijas operācijas tā tiek rekomendēta pacientēm ar lielu audzēju un gadījumos, kad atrasta tā izplatība limfmezglos;
3. Pirms operācijas staru terapiju (neoadjuvantu) var izmantot pacientēm ar liela izmēra audzējiem, lai panāktu audzēja sarukšanu vai atvieglotu operatīvu izgriešanu;
4. Staru terapiju var izmantot arī kā galveno ārstēšanas veidu neoperējamas slimības gadījumā vai tad, ja paciente atsakās no operācijas;
5. Staru terapiju izmanto arī metastāžu izraisīto sāpju ārstēšanai, piemēram, kaulu metastāžu gadījumā.

Kaut gan tieši vēža šūnas dalās visātrāk un tāpēc tiek iznīcinātas pirmās, šī terapija var bojāt arī normālas starošanas laukā esošas šūnas. Par iespējām novērst šīs lokālās terapijas blakusparādības vairāk pastāstīs ārstējošais staru terapeits.

Staru terapijas laikā katrai pacientei tiek izstrādāts individuāls terapijas plāns, aprēķināta plānotā starojuma summārā deva, atzīmēti starošanas lauki. Starojuma deva tiek sadalīta nelielu frakciju (starojuma devu) veidā, kuru paciente saņem vidēji 5-6 nedēļu laikā.

Sistēmiskā terapija

Sistēmisko terapiju var iedalīt trīs galvenajās grupās:

• neoadjuvanta – terapija, kas tiek īstenota pirms operācijas ar mērķi samazināt audzēju un / vai reģionālos limfmezglus;
• adjuvanta – terapija, kas tiek piemērota atkarībā no stadijas un audzēju raksturojošiem parametriem pēc operācijas;
• paliatīva – terapija, kuras nolūks ir samazināt audzēja šūnu daudzumu organismā, palēnināt to augšanu, gadījumos, kad citi radikāli ārstēšanas veidi nav iespējami

Terapijas izvēle, kā minēts iepriekš ir atkarīga gan no pacientes vispārējā stāvokļa, blakusslimībām, gan audzēja stadijas un histoloģiskajiem parametriem.

Adjuvanta terapija

Tā tiek dēvēta terapija, kas ir nepieciešama papildus pēc ķirurģiskas ārstēšanas. Pacientēm ar I – III stadijas krūts vēzi adjuvantā terapija var ietvert vienu vai vairākus no terapijas veidiem:

• ķīmijterapija;
• hormonterapija;
• staru terapija;
• mērķterapija.

Staru terapijas mērķis ir samazināt lokāla audzēja recidīva iespējamību, ja veikta krūti saglabājoša operācija vai bijusi plaša izplatība reģionālos limfmezglos.

Ķīmijterapija, hormonterapija un mērķterapija tiek dēvēta par sistēmisku terapiju (preparāti nonāk asinsritē). Tās mērķis pasargāt pacienti un iedarboties uz audzēja šūnām, kas pēc operācijas iespējams ir palikušas organismā.

Hormonterapija

Hormonterapija (piemērojama pacientēm, kurām audzēja šūnās atrasti pozitīvi hormonreceptori – ER, PR). Medikamenta darbības būtība ir organismā producēto hormonu darbības bloķēšana. Medikamenta izvēli ietekmē pacientes menopauzes statuss.

Krūts vēža pacientēm hormonterapija var ietvert vienu vai vairākus no minētajiem ārstēšanas veidiem:

1. Selektīvi estrogēnu receptoru modulatori – medikamenta darbības pamatbūtība ir organismā piesaiste pie estrogēnu receptoriem (organisma producētie hormoni, kas veicina šūnu, tai skaitā audzēja augšanu) un to darbības bloķēšana;
2. Aromatāzes inhibitori – medikamenti, kas nomāc organismā estrogēnu produkciju sievietēm pēc menopauzes;
3. GRH analogi – preparāti, kas mazina estrogēnu līmeni organismā sievietēm pirms menopauzes;
4. Ovarektomija – olnīcu izņemšana ķirurģiskā ceļā (sievietēm pirms menopauzes, jo tā ir galvenā estrogēnu produkcijas vieta).

Hormonterapijas blaknes ir samērā bieži sastopamas. Tās ir atkarīgas no pielietotā medikamenta, tomēr visiem hormonterapijas preparātiem galvenās blaknes ir līdzīgas. Terapijas blaknes skaidrojamas ar medikamentu nomācošo iedarbību uz sievietes organisma veidoto hormonu produkciju vai tiek bloķēta to darbība šūnās. Līdz ar to rodas menopauzei raksturīgi simptomi – karstuma viļņi, svīšana, garastāvokļa mainīgums. Sievietēm pirms menopauzes vecumā vairs nav menstruālās asiņošanas.

• karstuma viļņi, svīšana;
• maksts sausums;
• mainīgs garastāvoklis;
• vājums;
• reti slikta dūša.
• lietojot aromatāzes inhibitorus: kaulu un muskuļu sāpes, osteoporoze;
• lietojot selektīvus estrogēnu receptoru modulatorus: endometrija hiperplāzija – kas var noritēt bez sūdzībām un tikt atklāta izmeklēšanas laikā, bet var arī radīt asiņošanu / smērēšanos no dzimumceļiem (dzemdes dobuma klājošas gļotādas slāņa biezuma izmaiņas, tiek kontrolēta ar ginekoloģiskās ultrasonoskopijas metodi, pierādīta histoloģiski, ņemot audu paraugu). Otra nozīmīgākā blakne ir asinsreces sistēmas izmaiņas, tendence uz trombu (asins recekļu) izveidi. Tie biežāk veidojas kāju dziļajās vēnās. Reti šo asins recekļu saistība ar vēnas sieniņu mazinās un tie nonāk asinsritē – plaušu asinsvados, radot sāpes krūtīs, elpas trūkumu.

Tomēr kopumā jāpiebilst, ka terapijas ieguvumi ir lielāki un nozīmīgāki, nekā iespējamās blaknes.

Ķīmijterapija

Ķīmijterapija tiek realizēta intravenozu sistēmu veidā. Terapijas shēmu izvēlas ārstējošais onkologs ķīmijterapeits, izvērtējot pacienta vispārējo stāvokli un audzēja histoloģiju.

Ķīmijterapiju nozīmē:

1. pēc lokālas audzēja operācijas, lai novērstu metastāžu attīstību; 
2. metastātiskas slimības gadījumā; 
3. neoadjuvanti jeb pirms operācijas terapijas gadījumā, lai mazinātu audzēja izmēru.

Ķīmijterapija atkārtojas cikliski – ik 3-4 nedēļas. Kursu skaits atkarīgs no izvēlētās shēmas, terapijas mērķa (adjuvanta pēc operācijas tie ir 6 – 8 kursi) vai paliatīva. Precīzāk par izvēlēto medikamentu shēmu un iespējamām blaknēm pastāstīs ārstējošais ķīmijterapeits.

Mērķterapija

Pacientēm ar pozitīvu HER2 receptoru (audzēju šūnās) papildus pēc ķīmijterapijas vai metastātiskas slimības gadījumā arī vienlaicīgi ar to nozīmē mērķterapiju.

Mērķterapijas medikamenti, ko izmanto krūts vēza pacienšu ārstēšanā ir:

• antivielas pret HER2 receptoriem;
• tirozīnkināžu inhibitori.

Tām piesaistoties pie HER2 receptora, tiek palēnināta audzēju augšana un izplatība. Adjuvanta terapija ir ilgstoša – 18 ievades reizes ik 3 nedēļas.

Metastātiskas slimības gadījuma preparāta ievades ilgums tiek vērtēts individuāli, atkarībā no slimības gaitas.

Biežākās ķīmijterapijas blaknes un rekomendācijas to novēršanai

Blaknes ir ķīmijpreparātu toksisko darbību izpausme normālos (veselos) audos. Blakņu smagums lielā mērā ir atkarīgs no organisma individuālajām īpatnībām. Šobrīd pieejami daudzi un dažādi medikamenti ķīmijterapijas blakņu profilaksei un ārstēšanai. Noteikti pajautājiet par tiem savam ārstam.

Šķebināšana un vemšana

Šo nepatīkamo reakciju pamatā ir medikamentu kairinošā (ķīmisks kairinājums) iedarbība gan uz gremošanas orgānu gļotādu, gan vemšanas centru galvas smadzenēs, gan tā var izpausties arī kā nosacījuma reflekss, ieejot procedūru istabā un ieraugot zāļu pudelītes vai sajūtot to smaržu, ja iepriekšējās terapijas laikā jau bijusi šķebināšana (nelaba dūša) vai vemšana.

Dažādiem cilvēkiem šīs izpausmes var būtiski atšķirties. Biežāk tās novēro gados jaunākām pacientēm. Tāpat arī ne visi pretvēža medikamenti vienādi bieži izraisa šķebināšanu un vemšanu. Zināmi daži t.s. emetogēnie (vemšanu izraisoši) medikamenti, kas turpat divās trešdaļās gadījumu izraisa šķebināšanu un/vai vemšanu.

Profilaktiskos un ārstnieciskos nolūkos ar šo komplikāciju novērst, lietojot pretvemšanas līdzekļus. Noteikti pajautājiet par to savam ārstam. Tālāk sekos daži padomi, kā atvieglot un neizprovocēt šķebināšanu un/vai vemšanu ķīmijterapijas laikā:

• Ēdiet lēni, bieži un mazām porcijām, priekšroku dodot maz vircotiem un remdeniem vai istabas temperatūrā esošiem ēdieniem;
• starp maltītēm (nevis to laikā) daudz dzeriet vēsus nekairinošus, viegli paskābinātus šķidrumus maziem malciņiem (nesaldinātas dzidras sulas, kādu negāzētu minerālūdeni);
• izvairieties no saldiem, trekniem un ceptiem ēdieniem;
• dažkārt var palīdzēt sasaldētu sulas kubiciņu vai skābenu ledeņu sūkāšana;
• izvairieties no kontakta ar jums netīkamām smaržām (ēdiena gatavošanas smakas, dūmi, spēcīgi parfīmi);
• pēc maltītes mierīgi pasēdiet (vismaz divas stundas pēc ēšanas nevajadzētu atgulties, ja vien iespējams);

Matu izkrišana

Matu izkrišana atkarīga no izmantotiem ķīmijterapijas medikamentiem un pacientes īpatnībām . Daļai mati vienkārši kļūst plānāki, citām izkrīt pilnībā. Tomēr jāņem vērā, ka tā ir pārejoša parādība un terapiju beidzot mati ataug.

Dažkārt “jaunie” mati ir biezāki, citām pat sprogaini, vēl daļai tumšāki.

Matu izkrišana skar ne tikai galvas mataino daļu, bet arī ķermeņa, roku, kāju, padušu, skropstu, uzacu un kaunuma apmatojumu. Turklāt ne vienmēr galvas matu izkrišana norāda uz cita apmatojuma sagaidāmām pārmaiņām, un pretēji.

Pakāpeniski noskaņojiet domai par matu īslaicīgu zaudējumu – tā dēļ atteikties no terapijas nebūtu prātīgi. Vēlama būtu savlaicīga parūkas vai citas tīkamas galvassegas iegāde.

Terapijas laikā lietojiet maigus šampūnus un mīkstas matu sukas, netiniet matus uz ruļļiem un nežāvējiet ar karsta gaisa strūklu (ļaujiet matiem izžūt gaisā vai ieslēdziet žavētāju zemākās temperatūras režīmā); nekādā gadījumā nebaliniet, nekrāsojiet matus un nelieciet ķīmiskos ilgviļņus – tas tikai paātrinās matu izkrišanu.

Ļoti vēlams būtu pirms terapijas matus apgriezt pēc iespējas īsākus – tā mati ne tikai izskatīsies kuplāki, bet arī to izkrišana būs mazāk uzkrītoša.

Nespēks

Nespēka iemesli ķīmijterapijas laikā var būt vairāki. Pirmkārt, nespēku var radīt ķīmijpreparātu toksiskā iedarbība uz kaulu smadzenēm un eritrocītu skaita samazināšanās, kam seko skābekļa bads ar visām tam tipiskām izpausmēm – nespēku, ātru nogurdināmību, miegainību, elpas trūkumu.

Otrkārt, nespēku var radīt ķīmijpreparātu ietekme uz galvenajām aknām un nierēm. Treškārt, nespēku rada arī ķīmijterapijas ierosinātā šķebināšana un vemšana. Ceturtkārt, nespēku noteikti pastiprina nomāktais garastāvoklis un vēl virkne citu apstākļu.

Normalizējoties asins sastāvam un organismam pakāpeniski attīroties no ķīmjpreparātu sadales un šūnu sabrukuma produktiem, nespēks pakāpeniski pāries, un vispārējais stāvoklis pakāpeniski uzlabosies.

Taču, kamēr tas traucē, vērts ieklausīties šādos padomos:

• ķīmijterapijas laikā pēc iespējas vairāk atpūtieties – ilgāk guliet (ja nepieciešams – lietojiet kādus miegu veicinošus līdzekļus) naktīs atrodiet iespēju pasnaust arī dienā; • iespēju robežās samaziniet savas ikdienas aktivitātes (mājas soli, iepirkšanos, bērnu vai mazbērnu aprūpi) – uzticiet uz laiku tās kādam citam. Ja tas nav iespējams, rūpīgi pārdomājiet, bez kādām darbībām pagaidām gluži labi varat iztikt;
• Nespēku labi mazina dažādas dezintoksikācijas infūzijas. Tās varat veikt ambulatoriski vai pat mājas apstākļos, izsaucot aprūpes dienestu savā dzīves vietā.

Infekcijas

Toksiski iedarbojoties uz kaulu smadzenēm, ķīmijpreparāti traucē leikocītu veidošanās procesu (baltās asins šūnas, kas pasargā no infekcijas ierosinātajiem), pakļaujot organismu inficēšanās briesmām tiklab ar baktērijām, tā arī ar vīrusiem un sēnīšinfekcijām.

Visbiežāk iekaisuma ierosinātāji ir organisma paša mikroflora. Infekcijas ieejas vārti organismā var būt āda, gļotādas, elpceļi, urīnceļi, taisnā zarna, dzimumorgāni un arī injekciju vietas un katetri. Tādēļ, ja Jums ir samazināts leikocītu skaits, jo īpaši svarīgi ir ievērot personiskās higiēnas prasības.

Iespēju robežās izvairieties no saskarsmes ar slimiem vai nesen slimojušiem cilvēkiem.

Svarīgi ir zināt tos simptomus, kuri varētu liecināt par iespējamu infekciju un kuru gadījumā nekavējoties jāziņo savam ārstam. Tie ir:

• temperatūras paaugstināšanās virs 38 grādiem,
• drebuļi,
• pastiprināta svīšana,
• klepus vai kasīšanās sajūta kaklā, šķidra vēdera izeja,
• dedzinoša sajūta urinācijas laikā;
• izdalījumi no maksts vai lokāls ādas apsārtums vai satūkums, īpaši pievēršot uzmanību injekcijas vietām.

Asiņošana

Ķīmijterapijas laikā nereti kaulu smadzeņu toksiskā bojājuma dēļ vērojama trombocītu skaita samazināšanās, kā arī līdz galam nenobriedušu un līdz ar to arī funkcionāli nepilnvērtīgu trombocītu nokļūšana asins straumē. Tas savukārt var būt par iemeslu asiņošanai, kas var izpausties gan kā sīki punktveida zemādas asinsizplūdumi, pastiprināta zilumu veidošanās, sārti iekrāsojies urīns, tumši vai asiņaini izkārnījumi, kā arī lielākas vai mazākas asiņošanas epizodes no deguna, smaganām, dzimumceļiem.

Ja Jums parādās kāda no minētajām izpausmēm, noteikti ziņojiet savam ārstam. Jums pārbaudīs asinsainu un, atkarībā no trombocitopēnijas (samazināts trombocītu skaits asinīs) smaguma, noteiks attiecīgu ārstēšanu.

Gļotādu bojājumi

Gremošanas orgānus izklājošā gļotāda ir sevišķi jutīga pret ķīmijpreparātu toksisko iedarbību. Tādēļ terapijas laikā nereti novēro mutes un rīkles gļotādas iekaisumu, jēlumus, nereti – šīs gļotādas izsausē un tādējādi kļūst sevišķi viegli ievainojamas un bieži asiņo. Šie mutes un rīkles gļotādu bojājumi ir ne tikai ļoti sāpīgi, bet draud arī ar bakteriālas vai sēnīšinfekcijas pievienošanos.

Tā kā atveseļošanās parasti noris lēni, svarīgi ievērot dažus profilakses pasākumus jau no paša terapijas sākuma.

Ķīmijterapija bieži vien provocē pastiprinātu zobu bojāšanos un smaganu iekaišanu, tādēļ mērķtiecīgi vēl pirms terapijas būtu aiziet pie zobārsta un salabot esošos caurumus, kā arī pārbaudīt smaganu stāvokli un zobu protēžu atbilstību Lietojiet jutīgām smaganām paredzētās zobu pastas un ļoti mīkstu zobu suku. Izvairieties no karstu un vircotu, kā arī rupjšķiedrainu un kairinošu (skābu, sāļu) produktu lietošanas. Priekšroku terapijas laikā dodiet smalki saberztiem vai sasmalcinātiem produktiem – kartupeļu biezputrai, biezpienam, mīkstiem augļiem (banāniem), dažādiem pudiņiem, mīksti vārītām biezputrām, ķīseļiem, biezeņzupām. Lietojiet pietiekami daudz nekairinoša šķidruma – tējas, atšķaidītas sulas, ķīseļus.

Caureja

Jūsu slimības gadījumā biežākais caurejas iemesls ir tieši ķīmijterapija. Ja tās laikā vai drīz pēc pabeigšanas caureja ar vairākkārtīgu vēdera izeju turpinās ilgāk par 24 stundām, turklāt, ja to vēl pavada arī krampjveidīgas sāpes vēderā, noteikti ziņojiet par to ārstam.

Smagākos gadījumos Jums var tikt nozīmēta īpaša terapija (bez konsultācijas ar ārstu pati uz savu roku labāk neko neuzsāciet) – medikamenti vai pat šķidrumu infūzijas.

Nervu bojājums

Dažiem ķīmijpreparātiem piemīt selektīva toksiska iedarbība uz nervu šķiedrām, radot tā saucamo perifērisko neiropātiju (nervu šķiedru bojājums). Tās izpausmes var būt gan tirpšanas, durstīšanas vai salšanas sajūtas roku un kāju pirkstos, gan līdzsvara traucējumi, grūtības paņemt rokā un noturēt sīkus priekšmetus, aizpogāt apģērbu, veikt kādas precīzas manipulācijas ar pirkstiem. Dažiem pacientiem var būt stīvuma sajūta mēlē un pat rīšanas traucējumi. Citiem perifērisko nervu šķiedru bojājums var izpausties ar sāpēm žokļos, vēderā, ar dzirdes pasliktināšanos vai vēdera aizcietējumu (bojāti zarnu sieniņu motoriku nodrošinošie sīkie nerviņi). Šīs komplikācijas, lai arī nepatīkamas, vairākumā gadījumu tomēr ir pārejošas. Minētās sūdzības un tās profilakses, ārstēšanas iespējas vēlams apspriests ar ārstējošo ķīmijterapeitu. Tomēr jāņem vērā, ka perifēriskā neiropātija uzreiz neizzudīs pēc terapijas beigām un paies zināms laiks, kamēr nervu šķiedras atveseļosies.

Šo komplikāciju vislabāk var ārstēt neirologi, lietojot neiropātisko sāpju ārstēšanai paredzētos medikamentus.

Ādas un nagu bojājums

Biežākās ķīmijterapijas toksiskās izpausmes ādā ir apsārtums, nieze, ādas sausums, lobīšanās. Savukārt nagi mēdz kļūt trausli, tumši, nespīdīgi, viegli lūstoši, ar vertikālu gropējumu. Daži ķīmijpreparāti pēc intravenozas ievadīšanas var radīt ādas tumsnēšanu pa vēnas gaitu, kas parasti gan ir pārejoša parādība. Pamatots ir ieteikums izvairīties no tiešu saules staru iedarbības, jo daži medikamenti mēdz radīt īpatnēju ādas plankumainību saskarē ar ultravioletajiem stariem. Nereti pacientiem, kas iepriekš bijuši apstaroti, pēc ķīmijpreparātu ieņemšanas vai ievadīšanas starojuma vietās novēro ādas apsārtumu, ko var pavadīt sāpes, nieze vai dedzināšana. Lielākoties ādas bojājumi nav smagi un īpaša ārstēšana parasti nav nepieciešama.

Taču noteikti atgādināmas tās situācijas, kad nekavējoties jāinformē medicīniskais personāls:

• ja intravenozas medikamentu ievades laikā parādās asas sāpes, dedzināšana vai citāda nepatīkama kairinoša sajūta injekcijas vietā;
• pēkšņa vispārēja nieze, izsitumi pa visu ķermeni vai ādas plaisājumi, jo īpaši, ja tos vēl pavada arī elpošanas grūtības (pēkšņi kļuvis smagi elpot), sirdsklauves, panisku baiļu sajūta.

Nieru un urīnpūšļa darbības traucējumi

Daži ķīmijpreparāti toksiski iedarbojas uz urīnpūšļa sieniņu, vēl daži var radīt īslaicīgus vai paliekošus nieru parenhīmas bojājumus. Parasti tie ir jau zināmi preparāti, un to lietošanu vienmēr kombinē ar atbilstošu aizsargterapiju – īpašiem medikamentiem vai pastiprinātu šķidruma pievadi infūziju veidā. Ārsts būtu jāinformē visos tajos gadījumos, ja ķīmijterapijas laikā parādās sāpes urinācijas laikā, urinācija kļuvusi biežāka, nereti ir spiedošas ļoti pēkšņas vajadzības un pat patvaļīga urīna noplūde, urīns kļuvis sārts, kā arī, ja Jums ir drebuļi un paaugstināta temperatūra (virs 38 grādiem).

Ķīmijterapijas laikā vēlams dzert daudz šķidruma – tas palīdzēs skalot nieres un urīnpūsli un mazinās toksisko izpausmju attīstības risku. Ja nav citādu ierobežojumu, dzert varat jebko, kas Jums garšo – ūdeni, sulas, tēju, kafiju, limonādi, buljonu, ķīseli.

Ēstgribas trūkums

Samazināta ēstgriba, tās trūkums vai pat pilnīga atteikšanās no ēdiena ir samērā biežas parādības. Iemesli ēstgribas trūkumam var būt dažādi – ķīmijterapijas blaknes (šķebināšana, vemšana, anēmija), depresija, sāpes, nogurums.

Daži ierosinājumi, kā rīkoties šādās situācijās:

• ēdiet, cik bieži un kad vien vēlaties. Nesaistiet sevi ar noteiktām ēdienreizēm, bet izmantojiet katru ēstgribas parādīšanās brīdi;
• ēdienu bagātīgi papildiniet ar garšvielām (bet ne asām!), īpaši aromātiskām, un, ja iespējams, ēdienu skaisti dekorējiet;
• ēstgribu noteikti uzlabos neliela fiziska slodze tieši pirms maltītes; nomazgājiet seju un rokas, izvēdiniet telpas;
• pacentieties nedzert pirms ēšanas;
• ēdienu uz šķīvja lieciet ļoti mazām porcijām, jo liels apjoms vēl vairāk atbaidīs no ēšanas;
• pirms ēšanas noteikti izskalojiet muti, iztīriet zobus un, ja moka sāpes, vismaz pusstundu pirms gaidāmās maltītes ieņemiet kādu pretsāpju līdzekli;
• varat lietot kādu no tautas līdzekļiem apetītes veicināšanai (vērmeļu, apiņu uzlējums, aptiekās nopērkamās šiem mērķiem paredzētās īpašās gatavās tējas).

Seksualitāte un auglība

Pārmaiņām seksualitātē vairāk ir psiholoģisks, mazāk medikamentu pastarpināts iemesls. Ja slimība nav izjaukusi savstarpējo attiecību harmoniju (nereti tas ir lūzuma posms daudzu pāru kopdzīvē), tad arī intīmajā sfērā visticamāk nekas nemainīsies. Var gadīties, ka partnera atturību rada nevis nevēlēšanās, bet bailes Jums nodarīt pāri, izraisīt sāpes. Gadās, ka partneris, nebūdams pietiekami informēts, baidās no Jums inficēties. Te nekas nepalīdzēs labāk par atklātu sarunu.

Jaunām sievietēm ķīmijterapijas laikā var mainīties menstruālais cikls un asiņošanas intensitāte. Citām savukārt var attīstīties klimaktērijam līdzīgi simptomi – karstuma viļņi un nieze, dedzināšanas vai sausuma sajūta makstī.

Nav izslēgta ķīmijpreparātu toksiska iedarbība arī uz olnīcu audiem ar pārejošas vai paliekošas neauglības attīstība. To nosaka daudzi un dažādi apstākļi, taču šis jautājums noteikti pārrunājams ar Jūsu ārstējošo ārstu vēl pirms terapijas sākšanas.

Ja sieviete nelieto kādu no kontracepcijas līdzekļiem, pastāv iespēja, ka ķīmijterapijas laikā var iestāties grūtniecība. Visbīstamākais auglim ir tieši pirmais trimestris (pirmās 12-16 grūtniecības nedēļas), kad ķīmijpreparāti var radīt attīstības anomālijas, ja vien grūtniecība nebeidzas ar spontānu abortu. Tādēļ visām sievietēm pirms terapijas sākšanas vēlams būt skaidrībā par sevi un veikt grūtniecības pārbaudes testu.

Grūtniecība

Var gadīties, ka slimību diagnosticē brīdī, kad Jūs jau esat stāvoklī. Tālākā terapijas taktika tad būs atkarīga no grūtniecības laika, slimības stadijas, morfoloģiskās formas un daudziem citiem blakus apstākļiem. Ja būsiet grūtniecības sākumā (līdz 12. nedēļai), visticamāk, ārstu konsīlijs Jums piedāvās grūtniecības pārtraukšanu. Atsakoties no šī piedāvājuma, Jūs galvenokārt riskējat ar savu veselību, ar terapijas iekavēšanu vai nepilnīgu ārstēšanas kursu, kas var pasliktināt Jūsu slimības gaitu, turklāt augļa izredzes uz pilnvērtīgu attīstību šai gadījumā ir ļoti niecīgas. Ja slimības diagnosticēšanas brīdī esat grūtniecības vidējā trimestrī (no 13. līdz aptuveni 24.-26. nedēļai) un ja esat noteikti izlēmuši bērniņu saglabāt, iespējama ķīmijterapijas došana uz daļēji “atvieglotiem” nosacījumiem. Arī šai gadījumā augļa bojājuma risks saglabājas, taču tas ir nedaudz mazāks nekā pirmajā trimestrī. Grūtniecības trešajā trimestrī diagnosticētu audzēju gadījumā parasti vai nu nogaida dabīgo dzemdību termiņu vai to mākslīgi paātrina un tad sāk intensīvus ķīmijterapijas kursus.

Nav pierādīts, ka grūtniecība pēc veiksmīgi izārstēta krūts vēža palielinātu slimības atjaunošanās vai augļa anomāliju risku. Noteikti vēlama izsargāšanās pirmos 3–5 gadus pēc pabeigtas ķīmijterapijas. Tas nepieciešams, jo vairākumā gadījumu slimības recidīvs attīstās tieši šajā laikā. Ja būsiet to veiksmīgi pārdzīvojusi, Jūsu izredzes uz izārstēšanos ir lielākas, un varat plānot arī grūtniecību. Protams, tas prasīs detalizētu sarunu ar ārstu par visiem iespējamiem riskiem un to novēršanu. Terapijas laikā un vēlams arī turpmākos 3-5 gadus vajadzētu lietot drošu kontracepciju. Ja vairs neplānojat bērnu radīšanu, visdrošākā metode ir sterilizācija. Pārējās kontracepcijas metodes jāapspriež ar ginekologu un onkologu.

Limfostāze

Limfostāze – limfas atteces traucējumi operētajā pusē, kas izpaužas ar tūsku. Ja pavairotais limfas daudzums nespēj drenēties, tas sāk uzkrāties audos – taukaudos, ādā, muskuļos, saistaudos, nervu audos un asinsvados, tos nospiežot un radot attiecīgās sūdzības kā smaguma sajūtu, sāpes, pastiprinātu nogurumu rokas un plecu daļā, rokas apjoma pieaugumu vai ādas krāsas pārmaiņas.

Procesa attīstības mehānisms ir - operācijas vai apstarošanas rezultātā limfātisko drenāžas kapilāru tīkls ir samazināts vai neatgriezeniski pārrauts, tiek apgrūtināta novadīšana no audiem. Limfostāzes risks palielinās situācijās, kad palielinās apasiņošana rokā (iekaisums, apdegums, muskuļu pārslodze, kukaiņu kodums, traumas). Tādēļ turpmāk slimās puses roka ir jāsaudzē.

Limfostāze var skart visu roku vai tikai daļu no tās – plaukstu, apakšdelmu, elkoņa apvidu. Nereti limfostāze var veidoties krūts apvidū, jo arī šīs anatomiskās vietas limfa drenējas caur paduses limfmezgliem.

Limfostāzi pēc krūts operācijas dažādās smaguma pakāpēs novēro 5-40% gadījumu. Sargātājlimfmezgla izoperēšana limfostāzes risku būtiski samazina līdz 3-13%, taču nenovērš to pilnībā.

Limfostāzes epizodes var ilgt no dažām dienām līdz vairākām nedēļām. Ja limfostāze saglabājas vairākus mēnešus, ar vislielāko varbūtību tā būs paliekoša.

Tomēr tikai ļoti retos gadījumos limfostāze ir galēji smaga ar būtiskiem funkcionāliem traucējumiem.

• veikta paduses limfmezglu izoperēšana;
• veikta gan limfmezglu izoperēšana, gan vēlāk – paduses apstarošana;
• bijušas masīvas metastāzes paduses limfmezglos;
• saņemta ķīmijterapija;
• veikta mastektomija, nevis veidojuma izgriešana;
• aptaukošanās;
• smēķēšana;
• diabēts;
• agrāk veikta operācija paduses apvidū.

Ārstēšanā un profilaksē ir vērā ņemamas rekomendācijas no ķirurga par kustību iestrādes atsākšanu pēc operācijas, pieļaujamo slodzi un vingrojumiem pēcoperācijas periodā.

Svarīgi ievērot arī citus profilakses pasākumus:

• regulāri mitriniet ādu;
• turiet rokas un plaukstas tīras, nelietojiet ādas skrubjus vai sukas mazgāšanās laikā;
• vienmēr lietojiet cimdus, strādājot virtuvē (pat mazgājot traukus) vai dārzā;
• strādājot (beržot, tīrot, mazgājot) ieturiet biežas pauzes – atsēdieties un paceliet roku, to maigi paglaudot virzienā uz padusi;
• lietojiet kukaiņu atbaidošus aerosolus, vēlams tādus, kas nesatur alkoholu;
• vienmēr apziediet ādas bojājuma vai koduma vietu ar antiseptisku un/vai antibakteriālu ziedi (fucidīna ziede, streptocīda ziede, sintomicīna liniments);
• obligāti lietojiet saules pretapdeguma krēmus ar aizsargskaitli vismaz 30;
• šujot vienmēr lietojiet uzpirksteni;
• atpūšoties atbalstiet roku paceltā stāvoklī, bet nekad neturiet roku, paceltu bez atbalsta;
• ja Jums ir diabēts, sevišķi rūpējieties ne tikai par savu roku, bet arī par cukura līmeni;
• pirms iekāpšanas lidmašīnā roku nosaitējiet ar kompresijas bandāžām (tikai tad, ja Jums jau ir limfostāze);
• neejiet karstā dušā vai vannā, nelietojiet kontrastainas ūdens strūklas (auksts-karsts), mazgājot traukus vai dušojoties, neapmeklējiet saunas vai tvaika pirtis;
• nelietojiet karstus apliekamos un kompreses attiecīgai rokai, tās pašas puses kakla un plecu apvidū; tāpat izvairieties arī no šo zonu dziļās masāžas, ultraskaņas procedūrām, citām siltuma un elektroprocedūrām;
• nenesiet smagumus uz leju nostieptā rokā;
• nenēsājiet kustības ierobežojošu, apspīlētu apģērbu;
• juvelierizstrādājumus valkājiet uz veselās rokas;
• nelietojiet smagu krūts ārējo protēzi;
• neaizraujieties ar alkoholu, jo tas paplašina asinsvadus un atvieglo šķidruma izdali ārpus tiem;
• nesmēķējiet, jo smēķēšana sašaurina sīkos asinsvadiņus un apgrūtina jau tā ierobežoto šķidruma plūsmu;
• manikīra laikā izvairieties no kutikulu apgriešanas;
• skartajā rokā centieties izvairīties no manipulācijām kā injekcijas, asinsspiediena mērīšana, vakcinācija;
• izvairieties no statiskas slodzes, bērna cilāšanas, mājas ģenerāltīrīšanas, veļas gludināšanas (“Jums ir krūts vēzis parunāsim par to”Dr.Habil.med. D.Baltiņa 2012.g. https://www.aslimnica.lv/sites/default/files/editor/kruts_vezis_lv_1.pdf).

Fiziskās aktivitātes

Kustības un muskuļu saraušanās stimulē limfas plūsmu. Vispiemērotākā fiziskā nodarbe rokas limfostāzes profilaksei un arī stāvokļa stabilizācijai un simptomu mazināšanai ir peldēšana un ūdens aerobika. Mehāniskais ūdens spiediens no ārpuses un fiziskās kustības ļoti labvēlīgi ietekmē rokas limfātisko sistēmu.

Tāpat ieteicami dažādi lokanības un stiepšanās vingrinājumi, Pilāta (Pilates) vingrinājumi, ļoti pakāpeniski slodzes vingrinājumi ar vieglām hantelēm. Vislabāk šos jautājumus ir pārrunāt ar pieredzējušu fizioterapeitu vai ergoterapeitu.

Kompresijas bandāžas un piedurknes - pirms bandāžas saites vai piedurknes iegādes konsultējieties ar fizioterapeitu, kurš palīdzēs Jums izvēlēties pareizo izmēru un ierādīs, kā pareizi uzliekama bandāžas saite, lai tā nenospiestu roku un neradītu vēl lielākas problēmas.