lv ru
Informatīvais portāls par onkoloģiju
burtu izmērs: 1 2 3

Zarnu vēža ārstēšana

Zarnu vēža ārstēšanā galvenā metode ir ķirurģiska operācija, kas bieži tiek kombinēta ar ķīmijterapiju un jauno mērķēto terapiju ar antivielām. Staru terapiju zarnu vēža ārstēšanā izmanto retāk nekā citiem vēža veidiem. Staru terapija ir pielietojama gadījumos, kad staru kūli uz iznīcināmo šūnu lokalizācijas vietu var fokusēt ļoti precīzi, bet zarnas ir kustīgas. Tāpēc to izmanto galvenokārt taisnās zarnas vēža ārstēšanā.

Ķirurģiska ārstēšana

Ķirurģiskā ārstēšana ir biežāk lietotā terapijas metode visās zarnu vēža stadijās.

Ir trīs galvenie ķirurģiskās palīdzības veidi kolorektālā vēža ārstēšanā.

  • Lokāla ekscīzija (neliela zarnas rajona izgriešana).

Ja vēzi izdodas diagnosticēt ļoti agrīnā stadijā, audzēju var izgriezt kolonoskopijas laikā, tas ir, bez vēdera dobuma atvēršanas, caur kolonoskopijas instrumentu. Ja vēzis atrodas polipā, izdara polipektomiju jeb polipa nogriešanu.

  • Rezekcija.

Ja audzējs ir liels, veic zarnu daļas izgriešanu. Tās laikā izgriež audzēju un daļu veselo audu ap to, pēc tam savieno abus zarnas galus (tas ir, izveido anastomozi). Parasti tiek izņemti arī tuvākie limfmezgli un pārbaudīti uz vēža šūnām.

  • Rezekcija un kolostomija.

Ja ir apgrūtināta palikušo zarnu daļu savienošana, pievadošo zarnas galu piešuj pie vēdera sienas, kur izveido mākslīgu atveri (stomu), caur kuru speciālā maisiņā tiek izvadīti izkārnījumi. Šo procedūru sauc par kolostomiju. Biežāk kolostoma tiek izveidota tikai uz laiku, kamēr pietiekami sadzīst operētās zarnu sieniņas, pēc tam atkārtotā operācijā zarnu galus sašuj un mākslīgo atveri slēdz. Taču, ja zarnu savienošana vairs nav iespējama, atvere vēdera priekšējā sienā būs pastāvīga.

Dažreiz uzreiz pēc ķirurģiskās operācijas pielieto profilaktisku ķīmijterapiju, lai iznīcinātu organismā iespējami palikušās vēža šūnas.

Medikamentoza ārstēšana

1. Ķīmijterapija

Senākais ķīmijterapijas medikaments, kas joprojām tiek izmantots zarnu vēža ārstēšanā, ir fluorouracils (5-FU). Tas ir vēnā ievadāms fluoropirimidīna atvasinājums, kas kopš tā sintēzes 1957. gadā tiek izmantots audzēju, tostarp krūts un zarnu vēža terapijā. Palīgterapijā tas bieži tiek lietots kopā ar citu medikamentu leikovorīnu, kas pastiprina fluorouracila iedarbību. Parasti 5-FU/leikovorīna kombinācija tiek lietota 6‑8 mēnešus. Mūsdienās visbižāk tiek lietota kombinēta ķīmijterapija ar vairākiem preparātiem.

Izmantojot jaunākās kombinācijas, palielinās arī terapijas veiksmes biežums, kuras galvenais rādītājs ir kopējās dzīvildzes pagarināšana.

Vairākums ķīmijterapijas medikamentu ir ievadāmi vēnā, bet ir arī iekšķīgi (jeb perorāli) lietojami līdzekļi.

2. Monoklonālās anitvielas zarnu vēža ārstēšanā

Monoklonālās antivielas ir speciālas, gēnu inženierijas radītas vielas īpaši vēža ārstēšanai.

Angioģenēze ir jaunu asinsvadu veidošanās organismā. Ātri augoši audzēji izdala īpašas vielas, kas ierosina jaunu asinsvadu augšanu, lai nodrošinātos ar nepieciešamām barības vielām un skābekli. Jaunākais zinātnes sasniegums, kas vēža ārstēšanā nonācis arī līdz praktiskai ikdienas lietošanai, ir ar gēnu inženierijas palīdzību iegūta antiviela, kas piesaistās cilvēka asinsvadu iekšējai sieniņai jeb pie endotēlija augšanas faktora receptora (Vascular Endothelial Growth Factor Receptor – VEGFR) un kavē tā bioloģisko aktivitāti, proti, neļauj augt jauniem asinsvadiem. Audzēja šūnu dalīšanās un augšana tiek ievērojami traucēta, ja tas nesaņem barības vielas un skābekli. Nobriedušus asinsvadus antivielas neietekmē, tāpēc netiek traucēta organisma normālā asinsrite. Savukārt vēža nobriedušie asinsvadi, kurus arī neietekmē antivielas, kalpo kā transportlīdzeklis, lai nogādātu citotoksiskos jeb šūnas iznīcinošos ķīmijterapijas līdzekļus tieši audzējā. Tāpēc antivielas lieto kopā ar ķīmijterapijas līdzekļiem.