lv ru
Informatīvais portāls par onkoloģiju
burtu izmērs: 1 2 3

Plaušu vēža ārstēšana

Plaušu vēža terapija atkarīga no vairākiem faktoriem:

  • plaušu vēža tipa (nesīkšūnu vai sīkšūnu plaušu vēzis);
  • audzēja izmēra, lokalizācijas un izplatības;
  • pacienta vispārējā veselības stāvokļa.

Savukārt pacienta dzīves kvalitāte būs atkarīga no:

  • vēža tipa (sīkšūnu vai nesīkšūnu plaušu vēzis);
  • vēža stadijas;
  • terapijas shēmas.

Pacientiem ar progresējošu slimību iznākums parasti nav labvēlīgs – neatkarīgi no patoloģijas veida, un terapijas mērķis drīzāk ir paliatīvs, nevis izārstējošs. Savukārt pacientiem ar agrīni diagnosticētu slimību var izmantot dažādas ārstēšanas metodes un to kombinācijas cerībā izārstēties pilnīgi.

Pacientu dzīves kvalitāti visbiežāk ietekmē klepus, elpas trūkums, asins spļaušana un sāpes krūškurvī. Tāpēc ārstēšanas uzdevums ir tos iespējami mazināt.

Guvums, ko pacientam var sniegt terapija, bieži pamatojas uz šiem parametriem, bet var uzlabot arī tādas biežas sūdzības kā nespēks, ēstgribas zudums un emocionālais stāvoklis. Trauksmes izjūta, nemiers un miega traucējumi arī ir jāārstē.

 

Ķirurģiska ārstēšana

Lēmums par operāciju plaušu vēža gadījumā atkarīgs no vairākiem faktoriem – audzēja lokalizācijas, vēža tipa un stadijas un pacienta vispārējā veselības stāvokļa.

Operācijas veids atkarīgs no audzēja novietojuma plaušās un apkārtējos audos. Operācija tikai nelielas plaušu daļas izņemšanai tiek saukta par segmentāru jeb ķīļveida rezekciju. Ja tiek izgriezta plaušas daiva, procedūru sauc par lobektomiju, bet visas plaušas izgriešana ir pneimonektomija.

Dažreiz plaušu audzējus nevar operēt to izmēra vai lokalizācijas dēļ.

Sīkšūnu karcinoma tiek uzskatīta par sistēmisku slimību ar plašas diseminācijas jeb izplatīšanas risku jau agrīnā slimības stadijā, tāpēc ķirurģiska ārstēšana lielākajai daļai pacientu nav veiksmīga. Katru SŠPV gadījumu izskata īpaši, un ķirurģiska operācija nav standarta ārstēšana.

Kopumā tikai apmēram trešdaļa nesīkšūnu plaušu vēža (NSŠPV) gadījumu var tikt operēti.

Ķirurģiska ārstēšana pa stadijām.

  • I stadijas (T1N0, T2N0) NSŠPV vienmēr, kad tas iespējams, tiek ārstēts ar ķirurģisku rezekciju. Labāki rezultāti pacientiem ar T1N0 stadiju.
  • II stadijas (T1N1,T2N1,T3N0) NSŠPV arī tiek ārstēts ar ķirurģisku rezekciju.
  • III stadijas NSŠPV tiek definēts kā lokāli vai reģionāli izplatīta slimība, kas ietver lielus primārus audzējus (T3 vai T4) vai videnes, vai supraklavikulāru (t. i., virs atslēgas kaula) limfodenopātiju ( t. i., audzēja skarti limfmezgli) (N2 vai N3). Slimības stadijā IIIA un IIIB (T4 vai N3) jautājumu par operāciju izskata, bet ne vienmēr tā ir iespējama.

Staru terapija

Plaušu vēža gadījumā staru terapiju lieto terapeitiskā nolūkā vai simptomu atvieglošanai, jo apstarojums īsā laikā mazina sāpes kaulos, asins spļaušanu un augšējās dobās vēnas nospieduma sindromu.

Staru terapija ir izvēles lokāla terapija NSŠPV gadījumā, ja audzējs ir neoperējams objektīvu medicīnisku iemeslu dēļ, piemēram, sliktas plaušu funkcijas.

I un II stadijas pacienti, kuriem ir ķirurģiski operējams NSŠPV, bet kuriem ir sliktas plaušu funkcijas, nesen pārciests miokarda infarkts, nosliece uz asiņošanu vai citi klīniski iemesli, kuru dēļ operācija ir jāatliek, var tikt ārstēti ar staru terapiju. Primāras staru terapijas kopējā deva tiek koncentrēta uz audzēja masas vidusdaļu, lietojot tradicionālo staru terapijas frakcionēšanu jeb sadalīšanu (30-35 seansi). Kursa ilgums ir apmēram 6-7 nedēļas. Terapijas mērķis ir iznīcināt primāro audzēju un visus redzamos patoloģiskos limfmezglus un sterilizēt iespējamās mikroskopiskās metastāzes limfmezglos.

IIIA stadijas NSŠPV slimnieki reti tiek ārstēti vienīgi ar operāciju. Lielākoties šie pacienti saņem arī medikamentozo, t. sk. ķīmijterapiju un/vai staru terapiju.

  • Pirmsoperācijas ķīmijterapija (saukta arī par neoadjuvantu terapiju) ar sekojošu operāciju uzrāda vislabākos rezultātus pacientiem ar ķirurģiski operējamu IIIA stadijas NSŠPV.
  • Medikamentoza terapija (t. sk. ķīmijterapija) un staru terapija ir standarta ārstēšana IIIA stadijas NSŠPV pacientiem ar labu vispārējo funkcionālo stāvokli, ja kādu iemeslu dēļ operācija nav iespējama, kā arī IIIB stadijas NSŠPV slimniekiem.

IIIB stadijas NSŠPV slimnieki ar ļaundabīgu pleiras izsvīdumu parasti tiek ārstēti līdzīgi kā IV stadijas pacienti – tikai ar ķīmijterapiju.

IV stadijas NŠSPV pacientiem staru terapiju var lietot galvenokārt simptomu atvieglošanai.

Staru terapija palīdz mazināt:

  • barības vada kompresiju (t. i., saspiedumu) un rīšanas traucējumus,
  • kaulu metastāžu izraisītu sāpju sindromu,
  • neiroloģiskos simptomus pie metastāzēm galvas smadzenēs,
  • augšējās dobās vēnas nospieduma sindromu.

Pacientiem ar SŠPV, kas lokalizējas tikai krūškurvja vienā pusē, par standarta ārstēšanu tiek uzskatīta ķīmijterapija ar sekojošu staru terapiju.

Medikamentoza ārstēšana

1. Ķīmijterapija

Nesīkšūnu plaušu vēža progresējošas stadijas tiek ārstētas galvenokārt ar ķīmijterapiju. Tāpat kā cita vēža gadījumā, arī plaušu vēža ārstēšanā lielāku efektivitāti uzrāda vairāku medikamentu kombinācijas ķīmijterapija. Nav tāda “zelta standarta” nesīkšūnu plaušu vēža ķīmijterapijai, tāpēc plaši tiek lietotas vairākas shēmas.

Arī sīkšūnu plaušu vēža terapijā izmanto ķīmijterapiju ar vairāku medikamentu kombinācijām.

2. Monoklonālās antivielas

Ķīmijterapijas medikamentu blakusparādību profils un rezistence pret zālēm likusi pētniekiem meklēt arvien jaunas ārstēšanas pieejas. Zinātnieki sāka pētīt vēža šūnu augšanas faktorus un iespējas tos ietekmēt, kas vainagojās ar medikamentu pret EGFR un VEGF radīšanu.

EGFR

Daļai pacientu ar plaušu vēži ir pierādīta īpaša receptora – epidermālā augšanas faktora receptora (Epithelial Growth Factor Receptor, EGFR) pārmērīga veidošanās uz šūnu virsmas. Normālā daudzumā šie receptori nodrošina šūnu atjaunošanos. Ja EGFR ir pārāk daudz, tas ievērojami paātrina šūnu dalīšanās procesu, līdz tas kļūst praktiski nekontrolējams un veidojas audzējs. EGFR nozīme ir pierādīta ne tikai plaušu vēža gadījumā, bet arī vairākiem citiem audzējiem – zarnu vēzim, galvas un kakla audzējam, aizkuņģa dziedzera vēzim.


Palielināts EGFR daudzums ir saistīts ar paaugstinātu metastāžu veidošanās risku, samazinātu dzīvildzi un sliktu prognozi.

Ir radīti vairāki jauni līdzekļi, kas darbojas tieši pret audzēju šūnu EGFR, neļaujot tiem aktivizēties un tādējādi kavējot un ierobežojot audzēja augšanu.

Epidermālā augšanas faktora inhibitori jeb kavētāji nomāc EGFR receptora darbībai nepieciešamā enzīma (tirozīna kināzes) aktivitāti, tādā veidā pārtraucot signālu ķēdi, kas stimulē audzēja šūnu augšanu un vairošanos.

VEGF

Jau vairākus gadu desmitus zinātnieki ir strādājuši pie idejas, ka vajadzētu ne tikai cīnīties pret jau izveidojušos audzēju, bet „neļaut” vēzim augt un attīstīties, kavēt metastāžu veidošanos. Pūliņi ir vainagojušies ar panākumiem – ir radītas antivielas, kas neļauj veidoties vēzi apasiņojošajiem asinsvadiem.

Gan audzējā, gan tā metastāzēs notiek intensīva jaunu asinsvadu veidošanās. To „pieprasa” un nosaka pašas vēža šūnas, pastiprināti izdalot īpašu asinsvadu augšanas faktoru (Vascular Endothelial Growth Factor jeb VEGF). Nomācot šā augšanas faktora iedarbību, mazinās asinsvadu veidošanās un līdz ar to samazinās vēža šūnu apgāde ar barības vielām un skābekli. Vēža šūnas ātri dalās, un to vajadzība pēc skābekļa un šūnu veidošanas materiāla ir ļoti liela. Tāpēc šāds antivielu izraisīts „bads” uz vēzi iedarbojas graujoši; tā attīstība tiek ievērojami bremzēta un apgrūtināta. Uz vēža nobriedušajiem asinsvadiem medikaments neiedarbojas. Palikušie „vecie” vēža asinsvadi tiek izmantoti tam, lai nogādātu ķīmijterapijas citotoksiskos medikamentus tieši audzējā un iznīcinātu tā šūnas. Anti-angioģenēzes inhibitorus vienmēr lieto kopā ar ķīmijterapijas medikamentiem.